Lai dzīvotu mūžīgi, mums jākalpo dzīvībai
Silvija Krivteža – Vatikāns
Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Šodienas Evaņģēlija fragments sākas ar svarīgu jautājumu Jēzum: "Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?" (Lk 10, 25). Šie vārdi izsaka vēlēšanos pēc pestīšanas, tas ir, pēc eksistences, kas ir brīva no neveiksmēm, ļaunuma un nāves. Tas, pēc kā ilgojas cilvēka sirds, tiek raksturots kā augstākais labums, kā "mantojums". Tas nav jautājums par šī labuma iegūšanu ar varu, nedz ubagošanu kā vergiem, nedz saņemšanu ar dažādu līgumu palīdzību, - skaidroja pāvests. Mūžīgā dzīve, ko var dot tikai Dievs, cilvēkam tiek nodota kā mantojums, kā no tēva dēlam. Tāpēc Jēzus atbild uz mūsu jautājumu, ka, lai saņemtu Dieva dāvanu, mums ir jāpieņem Viņa griba. Kā vēstī bauslis: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds" un "savu tuvāko kā sevi pašu" (Lk 10,27). Tā rīkojoties, mēs atbildam Tēva mīlestībai – jo Dieva griba ir dzīvības likums, ko Dievs vispirms piemēro mums, mīlēdams mūs savā Dēlā Jēzū.
Brāļi un māsas, skatīsimies uz Viņu! Jēzus ir patiesas mīlestības pret Dievu un cilvēci atklāsme – mīlestības, kas dod un nepiesavinās, mīlestības, kas piedod un neprasa, mīlestības, kas palīdz un nekad nepamet. Kristū Dievs kļuva par tuvāko katram vīrietim un sievietei; tāpēc ikviens no mums var – un mums ir jākļūst – par tuvāko tiem, kurus satiekam savā ceļā. Arī mēs esam aicināti sekot Jēzus, pasaules Glābēja, piemēram, sniedzot mierinājumu un cerību visiem, īpaši tiem, kas zaudējuši drosmi un jūtas vīlušies.
Lai dzīvotu mūžīgi, mums nav jāizvairās no nāves, bet gan jākalpo dzīvībai – tas ir, jārūpējas par citu cilvēku eksistenci laikā, ko piedzīvojam kopā. Šis ir augstākais likums, kas pārsniedz visus sociālos noteikumus un piešķir tiem jēgu. Lūgsim Vissvētāko Jaunavu Mariju, Žēlsirdības Māti, lai palīdz mums pieņemt savās sirdīs Dieva gribu, kas vienmēr ir mīlestības un pestīšanas griba, lai mēs katru dienu varētu būt miera nesēji, - aicināja Svētais tēvs.