MAP

"Nebīsties, tikai tici!" – pāvests par ticības dziedinošo spēku

Jēzus “ne tikai dziedina”, bet “arī atdzīvina no nāves” – norādīja pāvests savā 25. jūnija katehēzē. Šī bija viņa pēdējā vispārējā audience pirms vasaras pārtraukuma. Leons XIV mudināja ticēt Kristus spēkam, kas var izmainīt pat vissarežģītākās situācijas.

Silvija Krivteža – Vatikāns

Pāvesta katehēzes pilnais teksts:

Dārgie brāļi un māsas,

arī šodien mēs pārdomāsim Jēzus dziedināšanas kā cerības zīmi. Viņā ir spēks, ko arī mēs varam piedzīvot, kad veidojam attiecības ar Viņu.

Mūsdienās ļoti izplatīta slimība ir dzīves nogurums: realitāte mums šķiet pārāk sarežģīta, smaga, grūti pārvarama. Tāpēc mēs noslēdzamies, aizmiegam, dzīvojam ilūzijā, ka, pamostoties, viss būs citādāk. Taču realitāte ir jāpieņem, un kopā ar Jēzu to varam izdarīt labi. Dažreiz mēs jūtamies bloķēti to cilvēku sprieduma dēļ, kuri uzliek citiem etiķetes.

Man šķiet, ka tieši šāda situācija ir atspoguļota Marka evaņģēlijā, kur savijušies divi stāsti: stāsts par divpadsmit gadus vecu meiteni, kura guļ slimības gultā un ir uz nāves sliekšņa; un par sievieti, kura jau divpadsmit gadus cieš no asiņošanas un kura meklē Jēzu, lai tiktu izdziedināta (Mk 5,21-43).

Evaņģēlists starp šīm divām sieviešu figūrām novieto meitenes tēva tēlu. Šis cilvēks nepaliek mājās, lai sūdzētos par meitas slimību, bet iziet ārā un lūdz palīdzību. Lai gan viņš ir sinagogas priekšnieks, viņš neizvirza prasības, pamatojoties uz savu sociālo stāvokli. Kad jāgaida, viņš nezaudē pacietību, viņš gaida. Un, kad pie viņa atnāk un paziņo, ka viņa meita jau ir mirusi un nav jēgas traucēt Mācītāju, viņš turpina ticēt un cerēt.

Šī tēva saruna ar Jēzu tiek pārtraukta, kad sievietei, kura cieš no asiņošanas, izdodas pietuvoties Jēzum un pieskarties Viņa drēbēm (27). Šī sieviete ar lielu drosmi pieņēma lēmumu, kas pilnībā mainīja viņas dzīvi: daudzi teica, lai viņa turas pa gabalu, lai nerādās tuvumā. Tie bija notiesājuši viņu palikt slēptai un izolētai. Dažreiz arī mēs varam kļūt par citu cilvēku nosodījuma upuriem, kuri mēģina mums uzvilkt drēbes, kas nav mūsu. Un tad mēs jūtamies slikti un nevaram izkļūt no šādas situācijas.

Šī sieviete pieņem pestīšanas ceļu, viņā uzplaukst ticība, ka Jēzus var viņu dziedināt, viņa atrod spēku iet ārā un meklēt Viņu. Viņa vēlas vismaz pieskarties Viņa drēbēm.

Ap Jēzu bija ļaužu pūlis, un daudzi cilvēki Viņam pieskārās, taču ar viņiem nekas nenotika. Bet, kad šī sieviete pieskarās Jēzum, viņa tika dziedināta. Kur ir atšķirība? Komentējot šo teksta fragmentu, svētais Augustīns - Jēzus vārdā - saka: "Pūlis spiežas ap mani, bet ticība mani aizkustina" (Diskurss 243, 2, 2). Katru reizi, kad mēs veicam ticības aktu, kas vērsts uz Jēzu, tiek nodibināts kontakts ar Viņu, un no Viņa nekavējoties izplūst žēlastība. Dažreiz mēs to pat neapzināmies, bet apslēptā un reālā veidā žēlastība mūs sasniedz un no iekšienes lēnām pārveido mūsu dzīvi.

Varbūt arī šodien daudzi cilvēki tuvojas Jēzum tikai virspusēji, īsti neticot Viņa spēkam. Mēs staigājam pa savu baznīcu grīdām, bet mūsu sirdis ir kaut kur citur! Šī klusā un nezināmā sieviete pārvar savas bailes, pieskaras Jēzus Sirdij ar savām rokām, kas slimības dēļ tika uzskatītas par nešķīstām. Un, lūk, viņa uzreiz jūtas izdziedināta. Jēzus viņai saka: "Meit, tava ticība tevi ir izglābusi. Ej mierā" (Mk 5,34).

Tikmēr tēvam tiek paziņots, ka viņa meita jau ir mirusi. Jēzus viņam saka: "Nebīsties, tikai tici!" (36). Tad Viņš dodas uz viņa mājām un, redzot, ka visi raud un kliedz, saka: "Meitiņa nav mirusi, bet guļ" (39). Viņš ienāk istabā, kur gulēja meitene, paņem viņu aiz rokas un saka: "Talità kum" – "Meitiņ, es tev saku, celies augšām!" Meitene piecēlās un sāka staigāt (41–42). Šis Jēzus žests mums parāda, ka Viņš ne tikai dziedina no katras slimības, bet arī uzmodina no nāves. Dievam, kas ir mūžīgā Dzīvība, miesas nāve ir kā miegs. Patiesā nāve ir dvēseles nāve: un no tās mums ir jābaidās!

Un vēl viena detaļa: Jēzus, pēc meitenītes augšāmcelšanas, saka viņas vecākiem, lai viņai dod ēst (43). Šī ir vēl viena ļoti konkrēta zīme par Jēzus tuvību mūsu cilvēcībai. Bet mēs varam to saprast arī dziļākā nozīmē un jautāt sev: kad mūsu bērni ir krīzē un viņiem ir nepieciešams garīgs atbalsts, vai mēs protam to sniegt? Un kā mēs to varam darīt, ja paši nesātinamies ar Evaņģēliju?

Dārgie brāļi un māsas, dzīvē ir vilšanās un mazdūšības brīži, un ir arī nāves pieredze. Mācīsimies no šīs sievietes, mācīsimies no šī tēva: iesim pie Jēzus. Viņš var mūs dziedināt, Viņš var mūs atdzīvināt, Viņš ir mūsu cerība!

25 jūnijs 2025, 13:18

Jaunākās audiences

Lasīt visu >