MAP

屹ٲ: pat ja esam spējīgi nodot, Dievs nekad nepārstāj mūs mīlēt

Sakarā ar lielo karstumu, kāds šajās dienās valda Romā, trešdienas vispārējā audience šoreiz notika Pāvila VI zālē. Tikšanās noslēgumā pāvests Leons XIV devās uz Svētā Pētera baziliku, lai tiktos ar tiem, kuriem pietrūka vietas zālē un kuri sekoja audiences norisei televīzijas ekrānos.

Silvija Krivteža – Vatikāns

Turpinot pārdomas par Jēzus dzīves pēdējām dienām, pāvests skaidroja Viņa spēcīgos vārdus par viena no divpadsmit apustuļiem nodevību. Jēzus tos neizsaka, lai nosodītu, bet lai parādītu, ka īsta mīlestība nevar pastāvēt bez patiesības. Pestīšana sākas ar patiesības pieņemšanu, ka mēs esam mīlēti, neskatoties uz mūsu vājībām.

«Dārgie brāļi un māsas,

turpināsim iet Evaņģēlija skolā, pārdomājot Jēzus dzīves pēdējo dienu notikumus. Šodien apstāsimies pie intīmas, dramatiskas, bet arī dziļi patiesas ainas: brīža, kad Lieldienu mielasta laikā Jēzus atklāj, ka viens no divpadsmit apustuļiem gatavojas Viņu nodot: "Patiesi, es jums saku: viens no jums, kas kopā ar mani ēd, nodos mani" (Mk 14,18).

Tie ir spēcīgi vārdi. Taču Jēzus tos neizsaka, lai nosodītu, bet lai parādītu, ka tīra mīlestība nevar iztikt bez patiesības. Pēdējo vakariņu nams, kur pirms tam viss bija rūpīgi sagatavots mielastam, pēkšņi piepildās ar klusām sāpēm, kas rodas no jautājumiem un aizdomām. Tās ir sāpes, ko labi pazīstam arī mēs, kad mūsu vistuvākajās attiecībās iezogas nodevības ēna.

Tomēr veids, kā Jēzus runā par to, kas tūlīt notiks, ir pārsteidzošs. Viņš nepaceļ balsi, nerāda ar pirkstu, nepiemin Jūdasa vārdu. Viņš runā tā, ka ikviens var uzdot sev jautājumu. Svētais Marks saka, ka tieši tā arī notika: "Viņi sāka skumt un viens pēc otra jautāja: "Vai es tas esmu?"" (Mk 14,19).

Dārgie draugi, jautājums - "Vai es tas esmu?" - ir viens no patiesākajiem jautājumiem, ko varam sev uzdot. Tas nav nevainīga cilvēka jautājums, bet gan mācekļa, kurš atklāj savu trauslumu. Tas nav vainīgā kliedziens, bet gan tā cilvēka čuksts, kurš, lai, gan vēlas mīlēt, zina, ka var sāpināt. Tieši no šīs apziņas sākas ceļš uz pestīšanu.

Jēzus neizsaka apsūdzības, lai pazemotu. Viņš saka patiesību, jo vēlas glābt. Un, lai tiktu glābti, mums ir jāsajūt, ka esam iesaistīti, ka esam mīlēti par spīti visam, ka ļaunums ir reāls, taču tam nepieder pēdējais vārds. Tikai tas, kurš ir iepazinis dziļas mīlestības patiesību, spēj pieņemt arī nodevības radīto ievainojumu.

Vispārējā audience
Vispārējā audience   (@VATICAN MEDIA)

Mācekļu reakcija nav dusmas, bet gan skumjas. Viņi nav sašutuši, bet ir apbēdināti. Tās ir sāpes, kas rodas no reālas varbūtības tikt iesaistītiem. Un šīs skumjas, ja tās tiek pieņemtas ar pazemību, kļūst par atgriešanās avotu. Evaņģēlijs mums nemāca noliegt ļaunumu, bet atzīt to kā sāpīgu iespēju atdzimt.

Jēzus izsaka kādu frāzi, kas mūs satrauc un liek aizdomāties: "Bēdas tam cilvēkam, kurš Cilvēka Dēlu nodod! Labāk būtu šim cilvēkam, ja viņš nebūtu dzimis!” (Mk 14,21). Tie, protams, ir ļoti skarbi vārdi, bet tos jāizprot pareizi: tas nav lāsts, drīzāk sāpju kliedziens. Grieķu valodā vārds "bēdas" skan kā žēlabas, un "ak, vai" kā patiess un dziļš līdzjūtības sauciens.

Mēs esam pieraduši tiesāt. Bet Dievs ir gatavs ciest. Kad Viņš redz ļaunumu, Viņš neatriebjas, tas Viņu skumdina. Un vārdi "būtu labāk šim cilvēkam, ja viņš nekad nebūtu dzimis", nav piespriests sods, bet gan patiesība, ko katrs no mums var atzīt: ja mēs noliedzam mīlestību, kas mūs radījusi, ja, nododot mēs kļūstam neuzticīgi paši sev, tad mēs patiešām zaudējam jēgu tam, kāpēc esam nākuši šajā pasaulē, un sevi izslēdzam no pestīšanas.

Taču tieši tur, visdziļākajā tumsā, netiek nodzēsta gaisma. Gluži pretēji, tā sāk spīdēt. Jo, ja mēs atzīstam savus ierobežojumus, ja ļaujam aizskart Kristus sāpēm, tad beidzot mēs varam piedzimt no jauna. Ticība mūs nepasargā no grēka iespējas, bet vienmēr piedāvā ceļu, kā no tā izkļūt: žēlsirdības ceļu.

Jēzus neieļaunojas no mūsu vājībām. Viņš labi zina, ka neviena draudzība nav pasargāta no nodevības riska. Jēzus turpina uzticēties. Viņš turpina sēdēt pie galda kopā ar savējiem. Viņš nepārstāj lauzt maizi arī tiem, kas Viņu nodos. Tas ir Dieva klusais spēks: Viņš nekad nepamet mīlestības galdu, pat tad, kad zina, ka paliks viens.

Vispārējā audience
Vispārējā audience   (@Vatican Media)

Dārgie brāļi un māsas, arī mēs šodien varam sev jautāt: "Vai es tas esmu?" Ne tāpēc, lai justos apsūdzēts, bet lai atvērtu savu sirdi patiesībai. Pestīšana sākas šeit: no apziņas, ka mēs varam zaudēt uzticību Dievam, bet mēs varam arī to atgūt, stiprināt un atjaunot.

Cerība palīdz mums apzināties, ka, pat ja mēs kļūdāmies, Dievs nekad nepieviļ. Pat ja mēs nododam, Viņš nekad nepārstāj mūs mīlēt. Un, ja mēs ļaujam šai mīlestībai – pazemīgai, ievainotai, bet vienmēr uzticīgai mīlestībai sasniegt mūs, tad mēs patiešām varam atdzimt. Un sākt dzīvot nevis kā nodevēji, bet gan kā vienmēr mīlēti bērni».

Audiences noslēgumā Svētais tēvs apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas. Viņš uzrunāja slimniekus, jaunlaulāto pārus un jauniešus, īpaši tos, kuri piedalās starptautiskajā jauniešu nometnē "Giorgio La Pira".  "Dārgie jaunieši, tuvojoties Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkiem, vēlos jūs mudināt vērst savu skatienu uz Mariju, sekot viņas piemēram, pieņemt aicinājumu veidot "draudzīgas attiecības" ar Dievu un rūpēties par citiem. Visiem dodu savu apustulisko svētību!" – uzrunas noslēgumā teica pāvests.

13 augusts 2025, 11:05

Jaunākās audiences

Lasīt visu >