MAP

Miljons Jauniešu jubilejas dalībnieku lūdzas kopā ar pāvestu

Jauniešu jubileja sasniedza savu kulmināciju Tor Vergata laukumā, Romas pievārtē, kur sestdien uz tikšanos ar pāvestu sapulcējās aptuveni 1 milj. jubilejas dalībnieku no daudzām pasaules valstīm. Viņi uzdeva Svētajam tēvam jautājumus par draudzību un mīlestību, par to, kā ticība var palīdzēt veidot nākotni, par drosmi pieņemt radikālus lēmumus, klausījās pāvesta atbildes, lūdzās un baudīja skaistus muzikālus priekšnesumus. Svētdien svētki noslēgsies ar Euharistijas svinībām.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētki, kas visu nedēļu dzīvināja Mūžīgo pilsētu, 2. augusta vakarā sasniedza savu kulmināciju Tor Vergata laukumā, kas pārvērtās par plašu lūgšanas svētnīcu zem klajas debess. Simtiem tūkstoši karstuma nogurdināto, taču priecīgu jauniešu jau no pusdienlaika pulcējās laukumā, lai kopā lūgtos, klausītos liecības un slavenu mūziķu un aktieru uzstāšanos, un vakarā tiktos ar Svēto tēvu. Uz zemes bija izklāti matrači, paklāji un guļammaisi, jo no 18 līdz 35 gadus vecie svētceļnieki no 146 pasaules valstīm silto, gandrīz vai tropisko Romas nakti pārlaidīs zem zvaigžņotās debess, lai svētdien piedalītos pāvesta celebrētajā Svētajā Misē.

Kad saule jau laidās aiz apvāršņa, Leons XIV, čalojošu jauniešu pavadībā apbraukājis savā Papamobile laukumu, uzkāpa uz speciāli šim notikumam izveidotās skatuves ar Jubilejas krustu rokās. Viņš iesāka tikšanos ar Svētā Gara piesaukšanu. Pēc tam trīs jaunie kristieši spāņu, itāļu un angļu valodā uzdeva viņam jautājumus.

Jautājumu par draudzību uzdod jauniete no Meksikas
Jautājumu par draudzību uzdod jauniete no Meksikas   (@Vatican Media)

Pirmais no jautājumiem bija veltīts draudzības tēmai. To spāņu valodā uzdeva kāda jauniete no Meksikas.

Svētais Tēvs, mēs esam sava laika bērni. Mēs dzīvojam kultūrā, kas mums pieder un kas, pašiem to nemanot, veido mūs; to ietekmē tehnoloģijas, jo īpaši sociālo mediju jomā. Mēs bieži vien iluzoriski domājam, ka mums ir daudz draugu un ka mēs veidojam ciešas saites, bet arvien biežāk mēs piedzīvojam dažādas vientulības formas. Mēs esam tuvi un savienoti ar daudziem cilvēkiem, taču tās nav patiesas un ilgstošas saiknes, bet gan īslaicīgas un bieži vien iluzoras.

Svētais Tēvs, mans jautājums ir šāds: kā mēs varam atrast patiesu draudzību un patiesu mīlestību, kas paver ceļu īstai cerībai? Kā ticība var palīdzēt mums veidot savu nākotni?

屹ٲ atbildēja, ka ikvienam no mums ir nepieciešamas attiecības ar citiem cilvēkiem. Kultūra spēlē būtisku lomu: tā ir kods, ar kura palīdzību mēs interpretējam sevi un pasauli. Ikviena kultūra satur gan vērtības, gan kļūdas, ko mums ir jāiemācās atpazīt. Dedzīgi meklējot patiesību, mēs ne tikai saņemam kultūru, bet arī pārveidojam to ar savām dzīves izvēlēm. Patiesība ir saikne, kas savieno vārdus ar lietām, vārdus ar sejām. Melis, savukārt, šos aspektus nošķir, radot neskaidrības un pārpratumus.

Starp daudzām kultūras saiknēm, kas iezīmē mūsu dzīvi, internets un plašsaziņas līdzekļi ir kļuvuši par brīnišķīgu iespēju. Tomēr šie instrumenti nedrīkst dominēt pār cilvēku, jo tad cilvēks kļūst par instrumentu: par tirgus instrumentu, pats kļūstot par preci. Šajā kontekstā Leons XIV izcēla patiesu attiecību un stabilu saišu nozīmi, un norādīja uz svētā Augustīna laimes meklējumiem.

Augustīns piedzīvoja vētrainu jaunību, taču nesamierinājās ar to un neapklusināja savas sirds ilgas pēc patiesības un laimes. Viņš meklēja patiesību, kas nemaldina, skaistumu, kas nepāriet. Kā viņš to atrada? Kā viņš atrada patiesu draudzību, mīlestību, kas spēj dot cerību? Sastopot to, kas jau meklēja viņu: Jēzu Kristu – atbildēja pāvests. Kā viņš veidoja savu nākotni? Sekojot Jēzum. Viņš mācīja, ka neviena draudzība nebūs uzticīga, ja tā nesakņosies Kristū. Tikai Viņā tā var būt laimīga un mūžīga. Patiesi mīl savu draugu tas, kurš savā draugā mīl Dievu. Kad mūsu attiecības atspoguļo šo ciešo saikni ar Jēzu, tās noteikti kļūst vaļsirdīgas, dāsnas un patiesas.

  (@Vatican Media)

Otro jautājumu uzdeva kāda 19 gadus veca itāļu jauniete. Tas bija par drosmi izvēlēties: Svētais Tēvs, mūsu gadus iezīmē svarīgi lēmumi, kurus mums jāpieņem, lai virzītu savu turpmāko dzīvi. Tomēr, ņemot vērā mums apkārt valdošo nenoteiktību, rodas kārdinājums atlikt lēmumu pieņemšanu, un bailes no nezināmās nākotnes mūs paralizē. Mēs zinām, ka izvēle nozīmē atteikties no kaut kā, un tas mūs bloķē, tomēr mēs jūtam, ka cerība norāda uz sasniedzamiem mērķiem, kaut arī tos iezīmē šī brīža nestabilitāte. Svētais Tēvs, kur mēs varam smelties drosmi izvēlēties? Kā mēs varam būt drosmīgi un piedzīvot patiesu brīvību, pieņemot radikālus un nozīmīgus lēmumus?

Izvēle ir fundamentāls cilvēka akts – sacīja pāvests. Kad mēs izvēlamies, stingrā nozīmē mēs izlemjam, kas mēs gribam kļūt. Visizcilākā izvēle ir tā, kas attiecas uz mūsu dzīvi: kāds vīrietis tu gribi būt? Kāda sieviete tu gribi būt? Leons XIV norādīja, ka mēs mācāmies izvēlēties, ejot cauri dzīves pārbaudījumiem un, pirmkārt, atceroties, ka mēs esam izvēlēti. Mēs esam saņēmuši dzīvi bez maksas, neizvēloties to! Mūsu izcelsmes pamatā bija nevis mūsu lēmums, bet mīlestība, kas mūs gribēja.

Izvēlēties nozīmē arī atteikties no kaut kā, un tas mūs dažkārt paralizē. Lai mēs būtu brīvi, ir jāsāk no stabila pamata, no klints, kas balsta mūsu soļus. Šī klints ir mīlestība,  tā ir Dieva mīlestība. Tāpēc Viņa priekšā izdarītā izvēle neko mums neatņem, bet vienmēr ved uz labāko.

Drosme izvēlēties nāk no mīlestības, ko Dievs mums parāda Kristū. Viņš pirmais mīlēja, Viņš atnāca, lai mūs glābtu. Tāpēc sastapšanās ar Jēzu atbilst mūsu sirds dziļākajām ilgas, jo Viņš ir Dieva Mīlestība, kas kļuva cilvēks.

Turpinājumā Leons XIV citēja svēto Jāni Pāvilu II, kurš tieši šeit, Tor Vergata laukumā, pirms divdesmit pieciem gadiem teica: “Jūs meklējat Jēzu, kad sapņojat par laimi; Viņš gaida jūs, kad nekas no tā, ko atrodat, jūs neapmierina; Viņš ir skaistums, kas jūs tik ļoti piesaista; Viņš ir tas, kas jūs izaicina ar slāpēm pēc kaut kā radikāla, kas neļauj jums pielāgoties kompromisiem; Viņš ir tas, kas mudina jūs nomest maskas, kas padara dzīvi neīstu; Viņš ir tas, kas lasa jūsu sirdīs vispatiesākos lēmumus, ko citi grib apslāpēt”.

Bailes tad dod vietu cerībai, jo mēs esam pārliecināti, ka Dievs pabeidz to, ko iesāk – skaidroja Leons XIV. Tādas radikālās izvēles kā laulība vai konsekrētā dzīve, piešķir mūsu dzīvei jēgu, jo pārveido to pēc pilnīgās Mīlestības attēla, kas to radīja un atbrīvoja no visa ļaunā, arī no nāves.

“Es to saku”, turpināja pāvests, “domājot par divām jaunietēm, divdesmit gadus veco spānieti Mariju un astoņpadsmit gadus veco ēģiptieti Paskvāli. Abas izvēlējās doties uz Romu, lai piedalītos Jauniešu jubilejā, bet šajās dienās tās skāra nāve. Lūgsimies kopā par viņām, cerības svētceļniecēm; lūgsimies par viņu ģimenēm, draugiem un kopienām. Lai augšāmcēlies Jēzus pieņem viņas savā miera un prieka Valstībā.” Svētais tēvs aicināja lūgties arī par spāņu jaunieti Iņasio Gonzalvezu, kurš tika ievietots “Bambino Gesù” slimnīcā, Romā.

  (@Vatican Media)

Pēc tam sekoja trešais jautājums, ko uzdeva kāds puisis no ASV par labo un klusuma vērtību:

Svētais Tēvs, mūs pievelk iekšējā dzīve, kaut arī no pirmā acu uzmetiena mūs uzskata par virspusēju un bezrūpīgu paaudzi. Mēs dziļi sevī jūtam aicinājumu uz labo un skaisto kā patiesības avotu. Klusuma vērtība, kāda tā ir šajā vigīlijā, mūs fascinē, kaut arī dažos brīžos tā izraisa bailes no tukšuma sajūtas.

Svētais Tēvs, kā mēs varam patiesi sastapt Augšāmcēlušos Kungu savā dzīvē un būt droši par Viņa klātbūtni arī grūtībās un neskaidrībās?

Atbildot, Leons XIV atsaucās uz savu priekšgājēju, pāvestu Francisku, kurš rakstīja, ka katra cilvēka sirdī ir cerība kā vēlēšanās un ilgas pēc labā. Bībeles valodā “sirds” nozīmē “sirdsapziņu”, jo katrs cilvēks savā sirdī vēlas labo, un no šī avota rodas cerība to pieņemt. Bet kas ir “labais”? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir vajadzīgs liecinieks: kāds, kas mums dara labu. Vēl vairāk, ir vajadzīgs kāds, kas ir mūsu labums, kas ar mīlestību ieklausās mūsu sirds ilgās. Bez šādiem lieciniekiem mēs nebūtu piedzimuši un auguši labajā: kā īsti draugi, viņi atbalsta mūsu vēlmi pēc labā, palīdzot mums to īstenot ikdienas izvēlēs. Turpinājumā pāvests uzsvēra:

“Dārgie jaunieši, draugs, kas vienmēr pavada mūsu sirdsapziņu, ir Jēzus. Vai jūs patiesi vēlaties satikt Augšāmcēlušos Kungu? Klausieties Viņa vārdos, kas ir pestīšanas Evaņģēlijs! Meklējiet taisnību, atjaunojiet savu dzīvesveidu, lai veidotu cilvēcīgāku pasauli! Kalpojiet nabadzīgajiem, liecinot par labo, ko mēs vienmēr vēlamies saņemt no saviem tuvākajiem! Pielūdziet Euharistiju, mūžīgās dzīvības avotu! Mācieties, strādājiet, mīliet pēc Jēzus parauga, labo Mācītāju, kas vienmēr iet mums blakus”.

Svētais tēvs aicināja jauniešus, meklējot uz katra soļa labo, lūgt Kungu, lai Viņš paliek ar mums (sal. Lk 24, 29). “Paliec ar mums, jo bez Tevis mēs nevaram darīt to labo, ko vēlamies. Tu vēlies mūsu labumu; Tu esi mūsu labums. Kas Tevi sastop, vēlas, lai arī citi Tevi sastop, jo Tavi vārdi ir gaišāki par jebkuru zvaigzni, kas apgaismo pat visdrūmāko nakti. Kā mīlēja atkārtot pāvests Benedikts XVI, kas tic, tas nekad nav viens. Tāpēc mēs patiesi sastopam Kristu Baznīcā, tas ir, kopībā ar tiem, kurus Kungs pats pulcē ap sevi, lai visos laikos sastaptu ikvienu cilvēku, kas Viņu patiesi meklē. Cik ļoti pasaulei ir vajadzīgi Evaņģēlija misionāri, kas liecina par taisnību un mieru! Cik ļoti nākotnei ir vajadzīgi vīrieši un sievietes, kas liecina par cerību! Lūk, dārgie jaunieši, uzdevums, ko mums uzticējis augšāmcēlies Kungs” – sacīja Leons XIV. 

  (ANSA)

Pēc jauniešu jautājumiem un pāvesta atbildēm sekoja Vissvētākā Sakramenta adorācija. Milzīgajā, ļaužu piepildītajā laukumā iestājās dziļš klusums. Jaunieši iegrima lūgšanā.

Vigīlijas noslēgumā pāvests deva klātesošajiem svētību ar Vissvētāko Sakramentu. Pirms doties prom, viņš pateicās korim par aizkustinošajiem dziedājumiem, novēlēja visiem kaut nedaudz atpūsties, atgādināja, ka svētdienas rītā atkal visi tiksies Svētajā Misē, un sacīja: “Ar labu nakti!”

02 augusts 2025, 22:32