屹ٲ Albano-Lacialē: «Mēs esam Kunga Baznīca, nabadzīgo Baznīca»
Silvija Krivteža - Vatikāns
Svētais tēvs sprediķī runāja par kristīgās svētdienas prieku: tikšanās ar brāļiem un māsām pati par sevi ir dāvana, bet lielāka dāvana ir uzvara pār nāvi, kas atklājas Augšāmcelšanās laikā. "Jēzus uzvarēja nāvi – svētdiena ir Viņa diena, Augšāmcelšanās diena, un mēs sākam uzvarēt nāvi kopā ar Viņu." Tādējādi katra Svētā Mise kļūst par dzīvības avotu, kas sniedzas tālāk par nāvi.
Dārgie brāļi un māsas!
Man ir liels prieks būt kopā ar jums, un šo prieku vairo kopīga svētdienas Euharistijas svinēšana. Ja tā ir dāvana, ka šodien varam būt kopā, pārvarēt attālumu, skatīties viens otram acīs, tikties ar brāļiem un māsām, tad vēl lielāka dāvana ir uzvarēt nāvi kopā ar Kungu. Jēzus ir uzvarējis nāvi – svētdiena ir Viņa diena, Augšāmcelšanās diena – un mēs sākam uzvarēt nāvi kopā ar Viņu. Tā tas ir, katrs no mums nāk uz baznīcu ar zināmu nogurumu un bailēm – dažreiz mazākām, dažreiz lielākām – un mēs jūtamies, ka vairs neesam vieni, mēs esam kopā un saņemam Kristus Vārdu un Miesu. Tādējādi mūsu sirdis saņem dzīvību, kas sniedzas tālāk par nāvi. Tas ir Svētais Gars, Augšāmcēlušā Gars, kas darbojas mūsu vidū un mūsos, klusībā, svētdienu pēc svētdienas un dienu pēc dienas.
Mēs atrodamies senā svētnīcā, kuras mūri mūs apskauj. To sauc par "Rotonda", un tās apaļā forma, tāpat kā Svētā Pētera laukums un citas baznīcas, gan senās, gan jaunās, liek mums justies kā Dieva klēpī. No ārpuses baznīca, tāpat kā jebkura cilvēciska realitāte, var šķist skarba. Taču tās dievišķā realitāte atklājas, kad mēs pārkāpjam tās slieksni un tiekam laipni uzņemti. Tad mūsu nabadzība, mūsu ievainojamība un, galvenokārt, neveiksmes, par kurām mūs var nicināt un tiesāt – un dažreiz mēs paši sevi nicinām un tiesājam – beidzot tiek uzņemtas Dieva maigajā spēkā, mīlestībā. Marija, Jēzus māte, mums ir Dieva mātišķības un gaidīšanas zīme. Viņā mēs kļūstam par māti Baznīcu, kas rada un atjauno nevis ar pasaulīgās varas spēku, bet gan ar mīlestības spēku.
Varbūt mūs pārsteidza tas, ko Jēzus teica tikko lasītajā Evaņģēlijā. Mēs meklējam mieru un esam dzirdējuši: "Jūs domājat, ka Es esmu nācis mieru nest virs zemes? Es jums saku nē, bet šķelšanos" (Lk 12:51). Mūsos rodas jautājums: "Bet kā tad, Kungs? Arī Tu? Mums jau tā ir pārāk daudz šķelšanos. Vai tad Tu neesi tas, kurš Pēdējās vakariņās teica: "Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu"?" "Jā," varētu atbildēt Kungs, "tas esmu Es. Tomēr atcerieties, ka tajā vakarā, savā pēdējā vakarā, Es jums sacīju par mieru: "Ne tā, kā pasaule dod. Lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas" (sal. Jņ 14,27).
Dārgie draugi, pasaule mūs pieradina mieru nomainīt pret ērtībām, labo pret klusēšanu. Šī iemesla dēļ, lai Viņa miers varētu nākt mūsu vidū, Jēzus mums saka: "Es atnācu uguni nest uz zemi, un Mana vēlēšanās, lai tā iedegtos!" (Lk 12,49). Iespējams, ka mūsu pašu ģimenes, kā to paredz Evaņģēlijs, un pat mūsu draugi šajā jautājumā būs sašķelti. Un daži mums ieteiks neriskēt, pasaudzēt sevi, jo ir svarīgi saglabāt mieru un citi nav pelnījuši mīlestību. Tomēr Jēzus drosmīgi iegremdējās mūsu cilvēcībā. Šī ir "kristība", par kuru Viņš runā (50): tā ir krusta kristība, pilnīga iegremdēšanās riskos, ko sevī ietver mīlestība. Un, kad mēs "pieņemam Komūniju", mēs barojamies ar šo Viņa drosmīgo dāvanu. Mise stiprina šo lēmumu. Tas ir lēmums vairs nedzīvot sev, bet nest uguni pasaulē. Ne ieroču uguni, ne arī vārdu uguni, kas sadedzina citus. Nē! Bet mīlestības uguni, kas pazemojas un kalpo, kas vienaldzībai stājas pretī ar rūpēm un augstprātībai ar lēnprātību; labestības uguns kas nemaksā tik daudz kā bruņojums, bet bez maksas atjauno pasauli. Tā var mums radīt pārpratumus, izsmieklu, pat vajāšanas, bet nav lielāka miera kā nest šo liesmu sevī.
Tāpēc šodien es, kopā ar bīskapu Vinčenco, vēlos pateikties visiem jums, kas Albano diecēzē esat apņēmušies nest mīlestības uguni. Es mudinu nešķirot tos, kas palīdz, un tos, kuriem jāpalīdz, tos, kas šķietami dod, un tos, kas šķietami saņem, tos, kas izskatās nabagi, un tos, kas jūtas gatavi ziedot savu laiku, prasmes un palīdzību. Mēs esam Kunga Baznīca, nabadzīgo Baznīca, visi esam dārgi, katrs nesam Dieva unikālo Vārdu. Katrs ir dāvana citiem. Nojauksim sienas! Es pateicos visiem, kas strādā kristiešu kopienā, lai veicinātu tikšanos starp cilvēkiem, kas atšķiras pēc izcelsmes, ekonomiskā stāvokļa, psihiskā un emocionālā stāvokļa: tikai kopā, tikai kļūstot par vienotu Miesu, kurā arī visneaizsargātākie piedalās ar pilnu cieņu, mēs esam Kristus Miesa, Dieva Baznīca. Tas notiek, kad uguns, ko Jēzus nāca nest, sadedzina aizspriedumus, piesardzību un bailes, kas joprojām atstumj tos, kuru dzīvesstāstā ir ierakstīta Kristus nabadzība. Neizslēgsim Kungu no mūsu baznīcām, mūsu mājām un mūsu dzīves! Tā vietā ļausim Viņam ienākt nabagajos, un tad mēs panāksim mieru ar savu nabadzību, ar to, no kā mēs baidāmies un noliedzam, kad par katru cenu meklējam mieru un drošību.
Lūdz par mums Jaunava Marija, kurai svētais Simeons norādīja uz Jēzu kā uz "zīmi, kam pretī runās" (Lk 2,34). Lai atklājas mūsu siržu nodomi un Svētā Gara uguns padara tās vairs ne par akmens sirdīm, bet par miesas sirdīm. Svētā Marija no Rotondas, lūdz par mums!