Marijas "Magnificat" stiprina cerībā pazemīgos, Dieva darbīgos strādniekus
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pētera pēctecis atgādināja, ka Nācaretes Jaunavā ir mūsu vēsture, Baznīcas vēsture, kas iegremdējusies kopīgajā cilvēciskumā. Iemiesojoties viņā, dzīvības un brīvības Dievs ir uzvarējis nāvi.
“Jā, šodien kontempējam, kā Dievs uzvar nāvi un nekad to nedara bez mums,” apliecināja pāvests. “Viņam pieder valstība, bet mums mūsu “jā” Viņa mīlestībai, kas visu var izmainīt. Uz krusta Jēzus brīvi teica “jā”, kam bija jāiztukšo nāves vara, tās nāves, kas joprojām izplatās, kad mūsu rokas Viņu sit krustā un mūsu sirdis ir baiļu un vienaldzības cietumnieces. Uzticība uzvarēja krustā, uzvarēja mīlestība, kas redz to, kā vēl nav, uzvarēja piedošana.”
“Un klāt bija Marija, viņa bija tur, vienota ar Dēlu. Šodien varam nojaust, ka Marija esam mēs, ja nebēgam, esam mēs, kas ar mūsu “jā” atbildam Viņa “jā”. Mūslaiku mocekļos, ticības un taisnības, lēnpratības un miera lieciniekos šis “jā” dzīvo joprojām un joprojām atvaira nāvi. Tādējādi, šī prieka diena ir diena, kas mums liek izvēlēties “kā” un “kam” dzīvot.”
Liturģija Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos piedāvā Evaņģēlija lasījumu par Apmeklēšanu. Svētais Lūka šajā lappusē stāsta par izšķirošu brīdi Marijas paaicinājumā. Ir skaisti atgriezties pie šī brīža dienā, kurā svinam viņas eksistences mērķi. “Katra vēsture, arī Dievmātes vēsture zemes virsū ir īsa un tā beidzas,” teica pāvests. “Taču, nekas netiek pazaudēts. Tādējādi, kad dzīves gājums noslēdzas, tās vienreizīgums mirdz jo skaidrāk.”
“Magnificat”, ko Evaņģēlijs uzliek uz jaunās Marijas lūpām, liek izstarot gaismu visās viņas dienās. Viena vienīga diena, tā, kurā viņa satikās ar māsīcu Elizabeti, sevī slēpj visu citu dienu, visu citu gadalaiku noslēpumu. Ar vārdiem vien nepietiek: ir vajadzīga dziesma, ko no “paaudzes paaudzē” katras dienas beigās turpina dziedāt Baznīca. Neauglīgās Elizabetes pārsteidzošā auglība stiprināja Marijas uzticību. Tā anticipēja viņas teiktā “jā” auglīgumu, kas turpinās Baznīcas un visas cilvēces auglīgumā, kad tiek pieņemts Dieva atjaunojošais Vārds. Tajā dienā divas sievietes satikās ticībā un vēlāk palika kopā trīs mēnešus, lai viena otru atbalstītu ne tikai praktiskās lietās, bet jaunā veidā, kādā tiek lasīta vēsture.”
“Tādējādi Augšāmcelšanās arī šodien ienāk mūsu pasaulē,” paskaidroja Leons XIV. “Pārsvaru, šķiet, gūst vārdi un nāves izvēles, taču Dieva dzīve pāršķeļ izmisumu ar konkrētām brālīguma pieredzēm caur jauniem solidaritātes žestiem. Pirms būt par mūsu galējo likteni, Augšāmcelšanās gan dvēselē, gan miesā pārveido mūsu dzīvi zemes virsū. Marijas dziesma, viņas “Magnificat” stiprina cerībā pazemīgos, izsalkušos, Dieva darbīgos strādniekus. Tās ir Kalna svētību sievietes un vīrieši, kuri vēl dzīves pārbaudījumos saskata neredzamo – varenos nogrūztus no troņiem, bagātos atstātus tukšā un piepildītus Dieva apsolījumus. Tās ir pieredzes, kādas ir piedzīvotas katrā kristīgajā kopienā. Tās šķiet neiespējamas, taču joprojām izgaismojas Dieva Vārds. Kad rodas saiknes, ar kurām ļaunumam pretim nostādam labo, nāvei dzīvību, tad redzam, ka “Dievam nekas nav neiespējams” (Lk 1,37).”
“Diemžēl, dažreiz, kad pārsvaru gūst cilvēciskā drošība, zināma materiāla labklājība un atslābums, kas aizmidzina sirdsapziņas, šī ticība var novecot. Tad vietā nāk nāve, kas izpaužas samierināšanās un kurnēšanas, nostalģijas un nedrošības formās. Tā vietā, lai veco pasauli redzētu aizejam, tiek vēl meklēta palīdzība: bagāto, vareno palīdzība, ko parasti pavada nicinājums pret nabadzīgajiem un pazemīgajiem. Taču, Baznīca dzīvo savos vājajos locekļos, tā atjaunojas, pateicoties viņu “Magnificat”. Arī šodien nabadzīgās un vajātās kristīgās kopienas, maiguma un piedošanas liecinieki konfliktu vietās, miera strādnieki un tiltu cēlāji sadrumstalotajā pasaulē ir Baznīcas prieks, viņi ir tās nemitīgās auglības pamats, Valstības, kas nāk, pirmrindnieki. Daudzas no viņiem ir sievietes, tāpat kā gados vecā Elizabete un jaunā Marija: Lieldienu sievietes, Augšāmcelšanās apustules. Ļausim sev atgriezties, pateicoties viņu liecībai!”
“Brāļi un māsas,” turpināja Svētais tēvs, “ja šajā dzīvē “izvēlamies dzīvību” (sal. At 30,19), tad Marijā, debesīs uzņemtajā, mums ir iemesls saskatīt mūsu likteni. Viņa mums tika dota kā zīme tam, ka Jēzus Augšāmcelšanās nebija izolēts notikums. Mēs visi varam “aprīt nāvi” Kristū, kā to saka svētais Pāvils 1. vēstulē korintiešiem. (sal. 15,54). 屹ٲ paskaidroja, ka tas, bez šaubām, ir Dieva, nevis mūsu darbs. Tomēr, Marija ir tas žēlastības un brīvības savijums, kas katru no mums virza pie uzticības, drosmes, pie iesaistīšanās tautas dzīvē. “Lielas lietas ir darījis manī Visvarenais”. Svētais tēvs novēlēja, lai katrs no mums izjūt šo prieku un liecina par to ar jaunu dziesmu! “Mēs nebaidāmies izvēlēties dzīvību,” viņš teica.
Leons XIV piebilda, ka tas var likties bīstami, neprātīgi. Cik daudz balsu mums vienmēr grib iečukstēt: “Kas tev liek to darīt? Nav vērts! Domā labāk par savām interesēm.” “Tās ir nāves balsis. Mēs, savukārt, esam Kristus mācekļi. Tā ir Viņa mīlestība, kas vada mūsu dvēseli un miesu laikā, kurā dzīvojam. Kā atsevišķi indivīdi un kā Baznīca mēs vairs nedzīvojam sev. Tieši tas un tikai tas izplata dzīvību un liek tai būt pārpilnībā. Mūsu uzvara pār nāvi sākas kopš šī brīža,” homīlijas noslēgumā apliecināja pāvests.