Celt tiltus starp Dieva pilsētu un cilvēka pilsētu!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Tai dots nosaukums “Jaunā pasaules kārtība: lielvaru politika, korporāciju kundzība un cilvēces uzplaukuma nākotne” (“The New Word Order: Major Power Politics, Corporate Dominions and the Future of Human Flourishing”).
“Šajos vārdos es jūtu gan uztraukumu, gan ilgas,” teica pāvests. “Mēs visi esam uztraukušies par virzienu, ko ir uzņēmusi mūsu pasaule un tomēr, mēs ilgojamies pēc autentiska cilvēces uzplaukuma. Mēs ilgojamies pēc pasaules, kur katrs cilvēks var dzīvot mierā, brīvībā un piepildījumā saskaņā ar Dieva plānu. Mēs ilgojamies pēc miera...”.
Lai atrastu līdzsvaru pašreizējos apstākļos, jo īpaši katoļticīgajiem likumdevējiem un politiskajiem līderiem pāvests ieteica paraudzīties pagātnē, tur, kur citu starpā izcēlās svētais Augustīns. Viņam piederēja vadošā balss Baznīcā romiešu ēras vēlīnajos laikos. Augustīns pieredzēja milzīgas pārmaiņas un sociālās integrācijas sairumu. Uz to visu raugoties, viņš uzrakstīja darbu “Dieva pilsēta”, piedāvājot cerības vīziju, jēgas vīziju, kas joprojām uzrunā.
“Šis Baznīcas tēvs mācīja, ka cilvēces vēsturē divas pilsētas ir savītas kopā. Tās ir cilvēka pilsēta un Dieva pilsēta,” paskaidroja pāvests. Tās nozīmē garīgas realitātes – divus cilvēka sirds, un tātad, cilvēku civilizācijas orientierus. Cilvēka pilsētu, kas ir celta uz lepnuma un patmīlības, raksturo tiekšanās pēc varas, prestiža un izpriecām. Savukārt, Dieva pilsētu, kas ir celta uz mīlestības, raksturo taisnība, tuvākmīlestība un pazemība. Šādā veidā svētais Augustīns iedrošināja kristiešus iedvest pasaulīgajā sabiedrībā Dieva valstības vērtības, tādējādi vadot vēsturi pretim tās galējam piepildījumam Dievā un tajā pašā laikā veicinot autentisku cilvēcisku uzplaukumu jau šajā dzīvē.
“Šī teoloģiskā vīzija var kalpot par enkuru mūsdienu pārmaiņu straumē, kur iezīmējas jauni gravitācijas centri, pārveidojas vecās alianses un bezprecedentu ietekmi gūst globālās korporācijas un tehnoloģijas, nemaz jau neminot daudzos vardarbīgos konfliktus. Tāpēc, izšķirošs jautājums mums, ticīgajiem, ir: kā mēs paveiksim šo uzdevumu?”
Lai uz šo jautājumu atbildētu, Leons XIV aicina noskaidrot cilvēciskā uzplaukuma jēgu. “Šodien,” viņš teica, “plaukstoša dzīve bieži tiek jaukta ar materiāli pārticīgu dzīvi, vai ar neierobežotu indivīda autonomiju un baudām. Tā dēvētais nākotnes ideāls mums bieži tiek rādīts kā tehnoloģiski ērts un patēriņa prasības apmierinošs. Taču, mēs zinām, ka ar to nepietiek. Mēs to varam vērot pārticīgās sabiedrībās, kur daudzi cilvēki cīnās ar vientulību, ar izmisumu un jēgas trūkumu.”
“Patiesa cilvēciska izaugsme izriet no tā, ko Baznīca sauc par “integrālu cilvēka attīstību”, vai par pilnīgu cilvēka attīstību visās viņa dimensijās – fiziskajā, sociālajā, kultūras, morālajā un garīgajā. Šī cilvēka personas vīzija sakņojas dabiskajā likumā, morālajā kārtībā, ko Dievs ir ierakstījis cilvēka sirdī, kurā dziļākās patiesības apgaismo Kristus Evaņģēlijs. Šajā ziņā patiess cilvēcisks uzplaukums ir redzams tad, kad indivīdi dzīvo tikumīgi, kad viņi dzīvo veselīgās kopienās, baudot ne tikai to, kas tiem ir, kas pieder, bet arī to, kas viņi ir kā Dieva bērni. Tas garantē brīvību meklēt patiesību, pielūgt Dievu un mierā audzināt ģimenes. Tas ietver arī harmoniju ar radīto un solidaritātes izjūtu starp sociālajām klasēm un nācijām. Patiešām, Kungs atnāca, lai “mums būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā” (Jņ 10:10).”
屹ٲ norādīja, ka cilvēciskā uzplaukuma nākotne ir atkarīga no tā, kādu “mīlestību” mēs izvēlamies organizējot sabiedrību mums apkārt – vai patmīlu, sevis mīlēšanu, vai Dieva un tuvākā mīlestību. Vēršoties pie katoļticīgajiem likumdevējiem un sabiedrības kalpiem, Leons XIV atgādināja, ka viņi ir aicināti būt par tiltu cēlājiem starp Dieva pilsētu un cilvēka pilsētu. Tāpēc Svētais tēvs viņus aicināja strādāt tādas pasaules labā, kur pār varu valda sirdsapziņa un kur likums kalpo cilvēka cieņai. Bez tam, pāvests aicināja atteikties no bīstamā un sevis iznīcinošā uzskata, ka “nekas jau nemainīsies”.
“Zinu, ka izaicinājumi ir lieli,” teica Leons XIV, “taču, Dieva žēlastība, kas darbojas cilvēku sirdīs, ir vēl spēcīgāka.” Jau pāvesta Franciska izmantotajam jēdzienam “cerības diplomātija”, Leons XIV pievienoja “cerības politiku” un “cerības ekonomiku”, apgalvojot, ka tie visi ir nepieciešami mūsdienu pasaulei.
Uzrunas noslēgumā pāvests pateicās katoļticīgajiem likumdevējiem par Evaņģēlija vēsts nešanu publiskajā arēnā un novēlēja, lai Jēzus Kristus, Miera Princis, tos svētī un vada viņu centienus patiesi plaukstošas cilvēku ģimenes labā.