Kristība mums uzliek pienākumu atteikties no nāves kultūras
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Kāds prieks redzēt jauniešus, kas ir apņēmušies dzīvot ticībā un vēlas piešķirt jēgu savai dzīvei, ļaujot vadīt sevi Kristum un Viņa Evaņģēlijam! Kristība padara mūs par pilntiesīgiem Dieva lielās saimes locekļiem. Ierosme vienmēr nāk no Viņa, un mēs atbildam, pieredzot Viņa mīlestību, kas mūs glābj”, sacīja Leons XIV, piebilstot, ka Kristība mūs ieved kopībā ar Kristu un dāvā dzīvību.
屹ٲ uzsvēra, ka Kristība uzliek mums pienākumu “atteikties no nāves kultūras, kas ir ļoti izplatīta mūsu sabiedrībā”. “Šī nāves kultūra mūsdienās izpaužas kā vienaldzība, nicinājums pret citiem, narkotikas, vieglas dzīves meklējumi, seksualitāte, kas pārvēršas izklaidē un kur cilvēks tiek padarīts par objektu, netaisnība utt.”, viņš paskaidroja.
Turpinājumā Svētais tēvs atgādināja, ka Kristība padara mūs par Kristus lieciniekiem. Šī sakramenta svinēšanas brīdī ir kāda ļoti izteiksmīga zīme – iedegtas Lieldienu sveces saņemšana. Tā ir mirušā un augšāmcēlušā Kristus gaisma, ko mēs apņemamies uzturēt ar Dieva Vārda klausīšanos un pastāvīgu kopību ar Jēzu Euharistijā. Citējot svēto Ambroziju, Leons XIV teica: “Ja vēlies dziedēt savas brūces, Kristus ir ārsts; ja tevi nomoka drudzis, Viņš ir dzīvības avots; ja tevi nomoka vainas sajūta, Viņš ir taisnība; ja tev vajadzīga palīdzība, Viņš ir spēks; ja tu baidies no nāves, Viņš ir dzīvība; ja tu vēlies debesis, Viņš ir ceļš; ja tu bēdz no tumsas, Viņš ir gaisma... Tātad baudiet un redziet, cik labs ir Kungs; laimīgs ir cilvēks, kas uz Viņu cer”. “Lai dzīvotu laimīgi un mierā, mēs esam aicināti likt savu cerību Jēzū Kristū”, piebilda Svētais tēvs.
屹ٲ norādīja, ka katehumenāts ir ticības ceļš, kas nebeidzas ar Kristību, bet turpinās visas dzīves garumā, prieka un grūtību brīžos. Kristus ir mūsu cerība un mūsu ceļvedis. Leons XIV atgādināja, ka kristiešiem jādalās savā ticības pieredzē ar citiem, liecinot par Kristus mīlestību un kļūstot par mācekļiem misionāriem.
“Neapstājieties pie teorētiskām zināšanām, bet izdzīvojiet savu ticību konkrēti, pieredzot Dieva mīlestību savā ikdienas dzīvē”, viņš mudināja. “Ticības ceļš var būt garš un dažkārt grūts, bet nepadodieties, jo Dievs vienmēr ir klāt, lai jūs atbalstītu. Kā mums atgādina pravietis Isajs: “Nebīsties, jo es esmu ar tevi; nezaudē drosmi, jo es esmu tavs Dievs. Es tevi stiprinu un nāku tev palīgā” (Is 41, 10). Svētais tēvs atgādināja, ka ir ļoti svarīgi piedzīvot Dievu lūgšanā, sakramentu saņemšanā, īpaši atklājot no jauna Izlīgšanas sakramentu, un kopienas dzīvē, lai pieaugtu ticībā un mīlestībā.
Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja audiences dalībniekus palikt saistītiem ar Kungu Jēzu. “Mēs neesam dzimuši kristieši, mēs kļūstam par kristiešiem, kad mūs skar Dieva žēlastība”, viņš teica. “Tomēr šis ‘pieskāriens’ izpaužas mūsu rūpīgi apsvērtā izvēlē un mūsu personīgajā ceļā”. Ja tā nebūs, tad mēs valkāsim tikai kristiešu etiķeti un būsim kristieši tāpēc, ka tas ir izdevīgi, ērti vai ieraduma dēļ. Mēs kļūstam īsti kristieši, kad ļaujam Jēzus vārdiem un liecībai personīgi pieskarties savā ikdienas dzīvē. Leons XIV novēlēja, lai ciešanu, vientulības, sausuma, kā arī nesaprašanos un grūtību brīžos sirdis iesakņojas Viņā, kas ir „ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14, 6), visa miera, prieka un mīlestības avots.