Publicēts pāvesta vēstījums 9. Pasaules trūkumcietēju dienai
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Citējot psalma vārdus “Tu esi mana cerība, Kungs, mans Dievs” (Ps 70, 5), Svētais tēvs pārdomā kristīgo cerību kā iekšējā spēka avotu neaizsargātības un trūkuma apstākļos. Cerības ceļš nostiprinās pārbaudījumos un nav atkarīgs no cilvēka spēkiem, bet balstās uz Dieva apsolījumu, kas ir nemainīgi uzticams. Cerību dzīvina stingrā pārliecība par Dieva mīlestību, ko Svētais Gars ielēja mūsu sirdīs. Tāpēc tā nepieviļ. Dzīvais Dievs ir cerības Dievs. Caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos Viņš kļuva mūsu cerība. Šajā cerībā mēs esam pestīti.
Leons XIV atgādina, ka nabags var kļūt par stipras un uzticamas cerības liecinieku, jo viņš nebalstās uz varas un mantas drošību, bet balstās uz Dievu. Atzīstot, ka Dievs ir mūsu pirmā un vienīgā cerība, arī mēs veicam pāreju no īslaicīgām cerībām uz cerību, kas pastāv.
Vislielākā nabadzība ir Dieva nepazīšana – uzsver pāvests. Mums nepietiek ne ar kādiem šīs zemes labumiem, ne materiālām lietām, ne baudām, ne ekonomisko labklājību, lai padarītu savu sirdi laimīgu. Bagātība nereti ieved maldos un noved pie dramatiskām nabadzības situācijām, pirmkārt, pie domas, ka Dievs nav vajadzīgs un ka var dzīvot neatkarīgi no Viņa. Leons XIV šeit atgādina svētā Augustīna vārdus, kurš sacīja, ka bez Dieva viss, kas mums ir, padarīs mūs vēl tukšākus.
Kristīgā cerība, uz kuru norāda Dieva Vārds, ir droša pārliecība mūsu dzīves ceļā, jo tā nav atkarīga no cilvēka spēkiem, bet no Dieva apsolījuma, taču Dievs vienmēr ir uzticams. Tāpēc kristieši jau no paša sākuma cerību identificēja ar enkuru, kas sniedz stabilitāti un drošību. Kristīgā cerība ir kā enkurs, kas nostiprina mūsu sirdis uz Kunga Jēzus apsolījumu, kurš mūs izglāba ar savu nāvi un augšāmcelšanos un atkal atgriezīsies mūsu vidū. Šī cerība turpina norādīt uz “jaunajām debesīm” un “jauno zemi” (2 Pēt 3, 13) kā īsto dzīves apvārsni, kur katras radības eksistence atradīs savu patieso jēgu, jo mūsu patiesā tēvija ir debesīs (sal. Fil 3, 20).
Vēstījuma turpinājumā pāvests Leons XIV atgādina, ka “Dieva pilsēta” mūs saista ar “cilvēku pilsētām”. Tām jau tagad jāsāk līdzināties Dieva pilsētai. Cerība, ko stiprina Dieva mīlestība, kas caur Svēto Garu izlieta mūsu sirdīs (sal. Rom 5,5), pārveido cilvēka sirdi par auglīgu zemi, kurā var izdīgt mīlestība pret šīs pasaules dzīvi. Baznīcas tradīcija pastāvīgi apstiprina šo trīs teologālo tikumu – ticības, cerības un mīlestības – savstarpējo saistību. Cerība rodas no ticības, kas to dzīvina un uztur, uz mīlestības pamata, kas ir visu tikumu māte.
Un mums šodien, tagad ir vajadzīga mīlestība – uzsver pāvests. Tā nav solījums, bet realitāte, uz kuru mēs raugāmies ar prieku un atbildību: tā iesaista mūs, virzot mūsu lēmumus uz kopējo labumu. Turpretī tam, kuram trūkst mīlestības, trūkst ne tikai ticības un cerības, bet tas atņem cerību arī savam tuvākajam.
Tāpēc Bībeles aicinājums uz cerību ietver sevī pienākumu bez vilcināšanās uzņemties dzīvē atbildību. Mīlestība patiesi ir “lielākais sociālais bauslis”. Nabadzībai ir strukturāli cēloņi, kas jārisina un jānovērš – norāda Leons XIV. Kamēr tas notiek, mēs visi esam aicināti radīt jaunas cerības zīmes, kas liecina par kristīgo mīlestību, kā to darīja daudzi svētie visos laikmetos. Piemēram, slimnīcas un skolas ir iestādes, kas izveidotas, lai uzņemtu vājākos un atstumtos. Tām jau sen vajadzētu būt daļai no katras valsts politikas, bet karš un nevienlīdzība to bieži vien joprojām neļauj. Arvien vairāk par cerības zīmēm šodien kļūst ģimenes mājas, kopienas nepilngadīgajiem, uzklausīšanas un uzņemšanas centri, ēdnīcas nabadzīgajiem, naktsmītnes, tautas skolas: cik daudz ir apslēptu zīmju, kurām mēs varbūt nepievēršam uzmanību, bet kuras ir ļoti svarīgas, lai atbrīvotos no vienaldzības un rosinātu iesaistīties dažādās brīvprātīgā darba formās!
Trūkumcietēji ir Baznīcas mīļie brāļi un māsas, jo katrs no viņiem ar savu dzīvi, vārdiem un gudrību liek mums burtiski pieskarties Evaņģēlija patiesībai – raksta pāvests. Tāpēc Pasaules trūkumcietēju diena ir veltīta tam, lai atgādinātu mūsu kopienām, ka nabadzīgie ir visa pastorālā darba centrā. Dievs uzņēmās viņu nabadzību, lai mūs padarītu bagātus ar viņu balsīm, viņu stāstiem, viņu sejām. Visas nabadzības formas, bez izņēmuma, ir aicinājums izdzīvot Evaņģēliju konkrēti un sniegt efektīvas cerības zīmes.
Tas ir aicinājums, kas izriet no Jubilejas svinībām. Nav nejaušība, ka Pasaules trūkumcietēju diena tiek svinēta šī žēlastības gada beigās. Kad Svētās durvis tiks aizvērtas, mums būs jāglabā un jānodod tālāk dievišķās dāvanas, ko saņēmām šī gada garumā. Mēs katru dienu sastopam nabagus, un dažkārt var gadīties, ka mēs paši nonākam nabadzībā – mums ir mazāk, mēs zaudējam arī to, kas reiz šķita drošs: mēs pazaudējam mājokli, mums sāk pietrūkt ikdienai nepieciešamās pārtikas, mums nav piekļuves veselības aprūpei, labai izglītībai un informācijai, piedzīvojam reliģijas un vārda brīvības apspiešanu.
Rūpējoties par kopējo labumu, mūsu sociālā atbildība balstās uz Dieva Radītāja žestu, kas visiem dod zemes labumus. Šajā sakarā pāvests atgādina, ka ir jāpadara vienlīdz visiem pieejami šīs zemes labumi un cilvēka darba augļi. Palīdzēt nabadzīgajiem ir vispirms taisnīguma, nevis labdarības jautājums. Leons XIV citē svētā Augustīna vārdus: “Tu dod maizi izsalkušajam, bet labāk būtu, ja neviens nebūtu izsalcis, pat ja tādējādi nebūtu neviena, kam dot. Tu dod drēbes kailajam, bet būtu daudz labāk, ja visiem būtu drēbes un nebūtu šādas nabadzības”.
Vēstījuma noslēgumā pāvests pauž cerību, ka šis Jubilejas gads pamudinās politiskā līmenī stāties pret senajām un jaunajām nabadzības formām, kā arī veicinās jaunas iniciatīvas, lai atbalstītu un palīdzētu visnabadzīgākajiem. Darbs, izglītība, mājoklis, veselība ir drošības priekšnoteikumi, ko nekad nevar panākt ar ieročiem – raksta Leons XIV, aicinot visus uzticēties Dievmātei, kura ir “Noskumušo Iepriecinātāja”, un vērsties pie Dieva ar cerības dziesmu: “Uz Tevi, Kungs, es ceru, nemūžam netikšu apkaunots”.