屹ٲ semināristiem: kā Kristus mīlēja ar cilvēka sirdi, mīliet arī jūs ar Kristus sirdi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pateicies klātesošajiem par to, ka viņi ar savu enerģiju uztur Baznīcas dzīvē cerības liesmu, pāvests atgādināja, ka viņi ir ne tikai ŧٳļԾ쾱, bet arī cerības liecinieki, jo atbildēja Dieva aicinājumam laikā, kas nav viegls laiks, lai kļūtu par lēnprātīgiem un stipriem pestījošā Vārda sludinātājiem, un kalpotu Baznīcai.
“Kristum, kas jūs aicina, jūs pazemīgi un drosmīgi sakāt „jā”; un jūsu „šeit es esmu”, ar ko jūs vēršaties pie Viņa, dīgst Baznīcas dzīvē un pavada jūs svarīgajā izšķiršanas un formācijas ceļā”, teica Leons XIV.
Turpinājumā pāvests izcēla draudzības saiknes ar Jēzu un saviem ceļabiedriem nozīmi un atgādināja, ka šai draudzības pieredzei nemitīgi jāattīstās arī pēc ordinācijas un jāietver visi dzīves aspekti. “Patiesībā nekas nav jāizmet”, viņš teica, “bet viss ir jāpieņem un jāpārveido kviešu graudiņa loģikā, lai kļūtu par laimīgiem cilvēkiem un priesteriem, par „tiltiem”, bet nevis tādiem, kas liek šķēršļus cilvēkiem, kuri ir ceļā uz satikšanos ar Kristu. Jā, Viņam ir jāaug un mums jākļūst mazākiem, lai mēs varētu būt gani pēc Viņa Sirds”.
Runājot par Jēzus Sirdi, Leons XIV pieminēja pāvesta Franciska encikliku Dilexit nos. “Tieši šajā laikā, ko jūs piedzīvojat”, viņš uzsvēra, “proti, formācijas un izšķiršanas laikā, ir svarīgi pievērst uzmanību centram, jūsu ceļa „dzinējspēkam”, tas ir, sirdij! Semināram jābūt mīlestības skolai. Īpaši šodien, sociālajā un kultūras kontekstā, ko raksturo konflikti un narcisms, mums ir jāiemācās mīlēt un darīt to tā, kā to darīja Jēzus.”
“Tāpat kā Kristus mīlēja ar cilvēka sirdi, arī jūs esat aicināti mīlēt ar Kristus Sirdi! Bet, lai apgūtu šo mākslu, ir jāstrādā pie savas iekšējās pasaules, kur atskan Dieva balss un no kurienes izriet visdziļākie lēmumi”, sacīja pāvests. Viņš piebilda, ka sirds ir arī spriedzes un cīņu vieta (sal. Mk 7,14-23), kas jāpārveido, “lai visa jūsu cilvēcība smaržotu pēc Evaņģēlija”.
Tātad pirmais darbs ir jāveic savā iekšējā pasaulē. Leons XIV atgādināja svētā Augustīna aicinājumu atgriezties pie sirds, no jauna pievērsties sirdij, jo tur mēs atrodam Dieva pēdas. Nokāpt sirdī dažkārt var būt biedējoši, jo tur ir arī rētas. “Nebaidieties par tām rūpēties”, mudināja pāvests, “ļaujiet sev palīdzēt, jo tieši no šīm rētām dzims spēja būt blakus tiem, kas cieš. Bez iekšējās dzīves nav iespējama arī garīgā dzīve, jo Dievs runā tieši tur, sirdī. Ja jūs iemācīsieties iepazīt savu sirdi, tad jūs būsiet aizvien autentiskāki un jums nevajadzēs vilkt maskas. Un priviliģētais ceļš, kas mūs ved uz iekšējo dzīvi, ir lūgšana: laikmetā, kad mēs esam pārlieku savienoti, kļūst arvien grūtāk piedzīvot klusumu un vientulību. Bez tikšanās ar Viņu mēs nevarēsim pa īstam arī sevi iepazīt”.
Uzrunas turpinājumā Leons XIV aicināja semināristus bieži lūgt Svēto Garu, lai Viņš veido viņu sirdis, ka tās spētu uztvert Dieva klātbūtni – arī dabā, mākslā, dzejā, literatūrā un mūzikā, kā arī zinātnēs. Bez tam, nopietni pievēršoties teoloģijas studijām, vajadzētu prast ar atvērtu prātu un sirdi ieklausīties “kultūras balsīs”, piemēram, mākslīgā intelekta un sociālo mediju izaicinājumos. “Galvenais”, piebilda pāvests, “tāpat kā Jēzus, protiet sadzirdēt mazo ļaužu, nabagu un apspiesto cilvēku, kā arī daudzu, jo īpaši jauniešu, kas meklē jēgu savai dzīvei, bieži vien kluso saucienu.”
Saskaņā ar pāvesta teikto, rūpēties par savu sirdi nozīmē ik dienas atvēlēt laiku klusumam, meditācijai un lūgšanai. Tas ļaus apgūt šo tā saukto “izšķiršanas mākslu”. Arī tas ir svarīgs uzdevums. Jaunībā mums ir daudz vēlmju, sapņu un ambīciju. Sirds bieži vien ir pārpildīta, un mēs jūtamies apjukuši. Taču, sekojot Jaunavas Marijas piemēram, mūsu iekšējai pasaulei jākļūst spējīgai glabāt un meditēt. Svētais tēvs aicināja semināristus sargāties no virspusējas dzīves, lūdzoties un meditējot salikt kopā dzīves fragmentus, un jautāt sev: Ko es varu mācīties no tā, ko piedzīvoju? Ko tas man atklāj? Kurp Kungs mani vada?
“Mīļie, lai jūsu sirds ir lēnprātīga un pazemīga kā Jēzus Sirds (sal. Mt 11, 29)”, vēlēja pāvests, aicinot semināristus līdzināties Kristum, lai nobriestu cilvēciski, it īpaši jūtu un attiecību jomā. “Ir svarīgi, pat nepieciešami, jau no semināra laikiem likt lielu uzsvaru uz cilvēcisko briedumu, atmetot jebkādas maskas un liekulību”, viņš uzsvēra. “Paturot savu skatienu pievērstu Jēzum, ir jāmācās nosaukt vārdā un izteikt arī skumjas, bailes, nemieru, sašutumu, visu to nesot Dieva priekšā. Krīzes, ierobežojumi, vājības nav jāslēpj, tie ir žēlastības un Lieldienu pieredzes iespējas”.
Pasaulē, kurā bieži vien valda nepateicība un daudzi dzenas pēc varas, kurā vājākie tiek atstumti, Leons XIV aicināja semināristus liecināt par Kristus pateicību un dāsnumu, par Viņa Sirds prieku un līksmību, maigumu un žēlsirdību, būt viesmīlīgiem, dāsniem un nesavtīgi kalpot. “Kristus Sirds ir piepildīta ar neizmērojamu līdzjūtību”, viņš atgādināja. Arī mums ir jābūt līdzjūtīgiem.