屹ٲ mudina bīskapus būt līdzās ģimenēm un jauniešiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot meditāciju, pāvests atsaucās uz apustuļa Pāvila vārdiem “cerība nepieviļ” (Rom 5, 5) un atgādināja, ka bīskapi ir pirmie cerības liecinieki. Viņi to dara ar vārdiem un savu dzīves piemēru. Sludināt, ka cerība nepieviļ, dažreiz nozīmē iet pret straumi – viņš sacīja. Tieši vissmagākajos dzīves brīžos var vislabāk atklāties tas, ka mūsu ticības un cerības avots ir Dievs. Tāpēc ja mēs esam patiešām tuvi tiem, kas cieš, tad Svētais Gars var no jauna aizdedzināt sirdīs gandrīz jau izdzisušo liesmu.
“Mīļie, gans ir cerības liecinieks ar tādas dzīves piemēru, kas ir stingri iesakņota Dievā un pilnībā veltīta kalpošanai Baznīcai”, teica Leons XIV. “Un tas notiek tādā mērā, kādā viņš savā personīgajā dzīvē un apustuliskajā kalpošanā identificējas ar Kristu: tad Kunga Gars veido viņa domāšanu, jūtas un uzvedību”.
Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās dažām šīs liecības raksturīgajām iezīmēm. Pirmkārt, bīskaps ir redzamā vienotības zīme viņam uzticētajā vietējā Baznīcā. Viņa uzdevums ir rūpes par vienotību Baznīcas locekļu starpā un vienotību ar universālo Baznīcu. Otrkārt, bīskaps ir teologālās dzīves cilvēks, tas ir, pilnīgi paklausīgs Svētā Gara darbībai. Treškārt, bīskaps ir ticības cilvēks, kas, līdzīgi Mozum, aizbildina par savu tautu.
Šajā perspektīvā, bīskaps ir cerības cilvēks, jo “ticība ir paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz” (Ebr 11, 1). Kad Dieva tautai ceļā klājas grūti, gans tai palīdz neļauties bezcerībai – ne ar vārdiem, bet ar tuvību. “Kad ģimenes nes pārāk smagu nastu, bet valsts iestādes tās pienācīgi neatbalsta; kad jaunieši ir vīlušies un noguruši no iluzorām ziņām; kad vecie ļaudis un cilvēki ar smagām invaliditātēm jūtas pamesti, bīskaps ir līdzās”, norādīja pāvests. Viņš “nepiedāvā receptes, bet gan kopienas pieredzi, kas cenšas dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju vienkāršībā un daloties”.
Svētais tēvs atgādināja, ka bīskaps ir pastorālās mīlestības cilvēks. Lai ko viņš darītu – sprediķotu, apmeklētu draudzes, uzklausītu priesterus un diakonus, pieņemtu administratīvus lēmumus, viņš visā vadās saskaņā ar Jēzus Kristus mīlestību. Viņa sirds ir atvērta un viesmīlīga, tāpat arī – viņa mājas.
“Dārgie brāļi, tas ir gana dzīves teologālais kodols”, uzsvēra pāvests, norādot arī uz citām svarīgām īpašībām – pastorālo gudrību, nabadzību, šķīstību un cilvēciskajiem tikumiem. Skaidra gudrības zīme ir “dialogs kā attiecību stils un metode”. Runājot par evaņģēlisko nabadzību, Leons XIV atgādināja, ka “gana stils ir vienkāršs un pieticīgs, dāsns un cienīgs, un vienlaikus atbilst tautas lielākās daļas dzīves apstākļiem”. Celibāts un jaunavība Debesu valstības dēļ arī ir sava veida nabadzība. Runa ir ne tikai par neprecēšanos, bet sirds šķīstību. Bīskapam ir stingri un izlēmīgi jāizvairās no jebkādām situācijām, kurās var notikt ieļaunošana, kā arī tikpat apņēmīgi un stingri jāstājas pret ļaunprātīgu izmantošanu, īpaši kas attiecas uz nepilngadīgajiem, un jāvadās saskaņā ar spēkā esošajām normām.
Visbeidzot, ganam ir jāizkopj tādi cilvēciskie tikumi kā sirsnība, patiesums, lēnprātība, prāta un sirds atvērtība, spēja priecāties ar priecīgajiem un ciest kopā ar tiem, kuri cieš, sevis savaldīšana, smalkjūtība, pacietība, spēja klausīties un iesaistīties dialogā, gatavība kalpot. Visi šie tikumi, kas mums lielākā vai mazākā mērā piemīt no dabas, mums ir jāizkopj, sekojot Jēzum Kristum, ar Svētā Gara žēlastības palīdzību – atgādināja pāvests.