Svēto Pētera un Pāvila svētkos Leons XIV par Baznīcas kopību un ticības dinamiskumu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot homīliju, Leons XIV atgādināja, ka divi ticības brāļi, Pēteris un Pāvils, ir Baznīcas balsti, kurus mēs godinām kā Romas diecēzes un pilsētas aizbildņus. Šis stāsts par diviem apustuļiem uzrunā arī mūs, Kunga mācekļu kopienu. Ņemot vērā viņu liecību, pāvests izcēla divus aspektus: Baznīcas kopību un ticības vitalitāti.
ʾ, Baznīcas kopība. Šo svētku liturģija mums parāda, kā Pēteris un Pāvils tika aicināti izdzīvot vienu un to pašu likteni – mocekļa nāvi, kas viņus uz visiem laikiem saistīja ar Kristu. Pirmajā lasījumā mēs dzirdam par Pēteri, kurš cietumā gaida soda izpildi (sal. Apd 12, 1-11); otrajā lasījumā apustulis Pāvils, kurš arī ir važās kalts, sava veida testamentā apgalvo, ka viņa asinis tiks izlietas un upurētas Dievam (sal. 2 Tim 4, 6-8. 17-18). Gan Pēteris, gan Pāvils atdod savu dzīvību Evaņģēlija labā.
Tomēr šī vienotība vienā ticībā nav mierīgs sasniegums – atzina Svētais tēvs. Abi apustuļi nonāk šajā mērķī pēc gara ceļa gājuma. Katrs no viņiem pieņēma ticību un izdzīvoja apustulātu savā veidā. Viņu brālība Garā neizdzēš viņu atšķirības: Sīmanis bija zvejnieks no Galilejas, bet Sauls – spīdošs intelektuālis, kas piederēja farizejiem; pirmais uzreiz pameta visu, lai sekotu Kungam; otrs vajāja kristiešus, līdz tika pārveidots ar Augšāmcēlušā Kristus spēku; Pēteris sludināja galvenokārt jūdiem; Pāvils tika aicināts nest Labo Vēsti pagāniem. Kā zināms, starp abiem netrūka arī domstarpību par attiecībām ar pagāniem. Šo jautājumu risināja Jeruzalemes koncils, kurā abi apustuļi atkal sastapās.
“Mīļie, Pētera un Pāvila stāsts mums atklāj, ka kopība, uz kuru Kungs mūs aicina, ir balsu un seju harmonija, kas neierobežo katra no mums brīvību”, turpināja pāvests. Mūsu aizbildņi gāja pa dažādiem ceļiem, viņiem bija atšķirīgas idejas, dažkārt viņu starpā notika atklāta, evaņģēliska gara iezīmēta konfrontācija un sadursmes. Tomēr tas netraucēja viņiem dzīvot concordia apostolorum, tas ir, Gara dzīvā vienotībā, auglīgā saskaņā dažādībā”.
Leons XIV atgādināja, ka ekleziālās vienotības pamatā ir Gara impulss. Tā ir vienotība dažādībā. Viņš norādīja, ka ir svarīgi iemācīties izdzīvot šo ekleziālo kopību kā vienotību dažādībā, lai dāvanu daudzveidība veicinātu Evaņģēlija sludināšanu. Mēs esam aicināti iet šo ceļu, tieši skatoties uz Pēteri un Pāvilu, jo mums visiem ir vajadzīga šāda brālība. Tā ir vajadzīga Baznīcai, tā ir vajadzīga attiecībās starp lajiem un priesteriem, starp priesteriem un bīskapiem, starp bīskapiem un pāvestu; tāpat tā ir vajadzīga pastorālajā dzīvē, ekumeniskajā dialogā un draudzīgajās attiecībās, ko Baznīca vēlas uzturēt ar pasauli – uzsvēra pāvests. “Centīsimies padarīt savas atšķirības par vienotības un kopības, brālības un izlīguma laboratoriju”, viņš mudināja, “lai ikviens Baznīcā ar savu personīgo dzīves gājumu iemācītos iet kopā ar citiem”.
Aplūkojis Baznīcas kopības aspektu, turpinājumā Romas bīskaps pievērsās mūsu ticības vitalitātei. Viņš atzina, ka mums vienmēr pastāv risks iekrist rutīnā, koncentrēties uz rituāliem, pastorālām shēmām, kas atkārtojas bez atjaunotnes un kur netiek pamanīti tagadnes izaicinājumi. Savukārt abu apustuļu dzīve mūs iedvesmo atvērties pārmaiņām un meklēt jaunus evaņģelizācijas ceļus, ņemot vērā savu ticības brāļu un māsu problēmas un jautājumus.
Šīs svētku dienas Evaņģēlijā Jēzus uzdod saviem mācekļiem jautājumu: “Bet par ko jūs mani uzskatāt?” (Mt 16, 15). Leons XIV norādīja, ka šis jautājums ir adresēts arī mums, lai vēs varētu izvērtēt, vai mūsu ticības ceļš saglabā dinamiku un vitalitāti, vai joprojām deg attiecību ar Kungu liesma.
屹ٲ norādīja, ka mums visu laiku ir jāpievērš uzmanība šim jautājumam. Ja mēs negribam, lai mūsu kristietība kļūtu par pagātnes mantojumu, kā to tik daudzas reizes brīdināja pāvests Francisks, ir svarīgi izvairīties no noguruma un statiskas ticības un jautāt sev: Kas šodien mums ir Jēzus Kristus? Kādu vietu Viņš ieņem mūsu dzīvē un Baznīcas darbībā? Kā mēs varam liecināt par šo cerību ikdienas dzīvē un sludināt to tiem, kurus sastopam?
屹ٲ savā homīlijā īpaši vērsās pie Baznīcas Romā, jo tā vairāk nekā citas ir aicināta kļūt par vienotības un kopības zīmi, par Baznīcu, kas deg ar dzīvu ticību, par mācekļu kopienu, kas ir Evaņģēlija prieka lieciniece visās cilvēciskās dzīves situācijās.
Noslēgumā Romas bīskaps apsveica jaunos arhibīskapus, kuriem bija jāsaņem pallijs, Ukrainas grieķu katoļu Baznīcas Sinodes locekļus un ekumeniskā patriarhāta delegāciju, ko atsūtījis patriarhs Bartolomejs.
“Dārgie brāļi un māsas, svēto apustuļu Pētera un Pāvila liecības stiprināti, staigāsim kopā ticībā un vienotībā un lūgsim viņu aizbildniecību par mums visiem, par Romas pilsētu, par Baznīcu un par visu pasauli”, piebilda pāvests.