MAP

Pāvesta tikšanās ar diplomātisko korpusu Pāvesta tikšanās ar diplomātisko korpusu 

Miers, ٲīܳ un 貹پī – Svētā Krēsla diplomātiskās darbības pīlāri

Piektdien, 16. maijā, pāvests Leons XIV tikās ar pie Svētā Krēsla akreditētajiem vēstniekiem un skaidroja, ka Svētā Krēsla diplomātiskās darbības pīlāri ir miers, ٲīܳ un 貹پī.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Leons XIV pateicās diplomātiem par daudzajiem apsveikumiem sakarā ar viņa ievēlēšanu, kā arī līdzjūtības telegrammām par pāvesta Franciska aiziešanu mūžībā, piebilstot, ka vēstījumi tika saņemti arī no valstīm, ar kurām Svētais Krēsls neuztur diplomātiskās attiecības. “Tas ir nozīmīgs cieņas apliecinājums, kas mudina padziļināt savstarpējās attiecības”, viņš uzsvēra.

“Es vēlētos, lai mūsu dialogā vienmēr dominētu sajūta, ka mēs esam ģimene – diplomātiskā kopiena pārstāv visu tautu saimi –, kas dalās dzīves priekos un bēdās, kā arī cilvēciskajās un garīgajās vērtībās, kas to iedvesmo”, sacīja Leons XIV. “Pāvesta diplomātija ir patiešām Baznīcas katolicitātes izpausme, un Svētais Krēsls savā diplomātiskajā darbībā vadās no pastorālās nepieciešamības, kas liek tam nevis meklēt privilēģijas, bet gan pastiprināt savu evaņģelizācijas misiju cilvēces labā. Tas cīnās pret jebkādu vienaldzību un nepārtraukti apelē pie sirdsapziņām, kā to nenogurstoši darīja mans godājamais priekšgājējs, kurš bija vienmēr vērīgs attiecībā uz nabadzīgo, trūcīgo un atstumto cilvēku saucieniem, kā arī attiecībā uz mūsu laikmeta izaicinājumiem, sākot no radības aizsardzības līdz mākslīgajam intelektam”.

Runājot par diplomātu klātbūtnes šajā audiencē nozīmi, pāvests apliecināja, ka Baznīca un viņš pats vēlas aizsniegt “katru tautu un katru cilvēku virs zemes, kas ilgojas pēc 貹پīs, taisnīguma un miera”. Baznīca vēlas satikt dažādus cilvēkus un kultūras. Tāpēc Svētais Krēsls grib stiprināt saikni un dialogu ar dažādām valstīm. Leons XIV pauda cerību, ka Dievs dos viņam arī citas iespējas, “lai stiprinātu ticībā daudzus brāļus un māsas visā pasaulē un veidotu jaunus tiltus ar visiem labas gribas cilvēkiem”.

“Es gribētu, lai mēs savā dialogā paturētu prātā trīs atslēgas vārdus, kas ir Baznīcas misiju darbības un Svētā Krēsla diplomātiskā darba pīlāri”, turpināja pāvests.

“Pirmais vārds ir miers”, viņš sacīja. “Mēs pārāk bieži to uzskatām par “negatīvu” vārdu, proti, kā kara un konfliktu vienkāršu neesamību, jo kontrpozīcija ir daļa no cilvēka dabas un vienmēr mūs pavada, pārāk bieži liekot mums dzīvot pastāvīgā “konflikta stāvoklī”: mājās, darbā, sabiedrībā. Tad miers šķiet vienkāršs pamiers, atelpa starp strīdiem, jo, lai cik arī mēs censtos, spriedze vienmēr ir klātesoša, tāpat kā ogles, kas gruzd zem pelniem, gatavas jebkurā brīdī atkal uzliesmot.”

屹ٲ uzsvēra, ka “kristīgā skatījumā – tāpat kā saskaņā ar citām reliģijām – miers pirmām kārtām ir dāvana: Kristus pirmā dāvana: “Es jums dodu savu mieru” (Jņ 14, 27). Tomēr tā ir aktīva dāvana, kas iesaista, kas skar un saista katru no mums neatkarīgi no kultūras izcelsmes un reliģiskās piederības un kas vispirms prasa darbu ar sevi. Miers sākas sirdī un no sirds, izravējot lepnību un pretenzijas, un apsverot vārdus, jo arī ar vārdiem var ievainot un nogalināt, ne tikai ar ieročiem”.

Norādot uz reliģiju un starpreliģiju dialoga svarīgo lomu miera veicināšanā, Leons XIV atgādināja, ka “tas, protams, prasa pilnīgu reliģiskās brīvības ievērošanu katrā valstī, jo reliģiskā pieredze ir cilvēka fundamentāla dimensija, bez kuras ir grūti, ja ne neiespējami, veikt sirds attīrīšanu, kas nepieciešama, lai veidotu mierīgas attiecības”.

Mums visiem ir jāveic šis darbs, jo tādā veidā var izskaust jebkāda konflikta iedīgļus – turpināja pāvests, uzrunājot pie Svētā Krēsla akreditētos vēstniekus. Tas prasa arī patiesu vēlmi pēc dialoga un vēlēšanos satikties. Šajā sakarā ir nepieciešams atjaunot “daudzpusējo diplomātiju un tās starptautiskās institūcijas, kas tika izveidotas un domātas galvenokārt tam, lai risinātu strīdus, kas varētu rasties starptautiskajā kopienā”. “Protams, ir nepieciešama arī griba pārtraukt ražot iznīcināšanas un nāves instrumentus”, uzsvēra Leons XIV, atsaucoties uz pāvesta Franciska pēdējo vēstījumu Urbi et orbi, kur teikts, ka “nekāds miers nav iespējams bez patiesas atbruņošanās, un katras tautas nepieciešamība nodrošināt sev aizsardzību nedrīkst pārvērsties vispārējā bruņošanās sacensībā”.  

“Otrais vārds ir ٲīܳ”, turpināja pāvests Leons XIV. Lai panāktu mieru ir vajadzīgs ٲīܳ. Šeit pāvests atgādināja, ka, izvēloties sev vārdu, viņš vispirms domāja par Leonu XIII, kurš sarakstīja pirmo sociālo encikliku Rerum novarum. Šajā pārmaiņu laikmetā, Svētais Krēsls nevar neiesaistīties tur, kur valda dažādas netaisnības – uzsvēra pāvests Leons XIV. Viņš atgādināja, ka uz valdību pleciem gulstas atbildība par to, lai veidotu tādu sabiedrību, kur valdītu harmonija un miers. “To var panākt, pirmkārt, investējot ģimenē, kuras pamatā ir stabilā vīrieša un sievietes savienība”, turpināja pāvests. Ģimene ir “maza, taču īsta sabiedrība”. Turklāt neviens nedrīkst izvairīties no pienākuma “veicināt tādu vidi, kurā tiktu aizsargāta katra cilvēka cieņa, jo īpaši vājāko un neaizsargātāko cilvēku cieņu, sākot no vēl nedzimušajiem bērniem līdz pat vecajiem ļaudīm, no slimajiem līdz bezdarbniekiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir pilsoņi vai imigranti”.

屹ٲ atzina, ka viņš pats ir imigrantu pēctecis, un atgādināja, ka ikvienu no mums dzīves laikā var piemeklēt slimības, bezdarbs, nonākšana svešā zemē, taču mūsu cieņa aizvien paliek nemainīga. Mēs esam Dieva gribētas un mīlētas būtnes.

“Trešais vārds ir 貹پī”, teica Leons XIV. “Bez 貹پīs nav iespējams veidot patiesi mierīgas attiecības, arī starptautiskās kopienas ietvarā tas nav iespējams. Tur, kur vārdiem ir divdomīga un pretrunīga nozīme un virtuālā pasaule ar savu mainīgo realitātes uztveri pārņem kontroli, ir grūti veidot patiesas attiecības, jo trūkst objektīvu un reālu komunikācijas priekšnoteikumu”.

屹ٲ atgādināja, ka Baznīca nekad nevar atbrīvot sevi no pienākuma “teikt patiesību par cilvēku un pasauli”. Nepieciešamības gadījumā tā izmanto arī ļoti tiešu valodu, kas sākumā var izraisīt nesaprašanos. Tomēr 貹پī nekad nav nošķirta no mīlestības, kuras pamatā vienmēr ir rūpes par katra vīrieša un sievietes dzīvi un labumu – uzsvēra Svētais tēvs. No kristīgā viedokļa 貹پī nav abstraktu un no realitātes atrautu principu apstiprinājums, bet sastapšanās ar pašu Kristu, kas dzīvo ticīgo kopienā. Tādējādi 貹پī mūs neattālina, bet gan ļauj ar lielāku spēku risināt mūsu laika izaicinājumus, piemēram, tos, kas saistīti ar migrāciju, ētisku mākslīgā intelekta izmantošanu un radītā aizsardzību. Šie izaicinājumi prasa visu iesaistīšanos un sadarbību, jo neviens nevar domāt, ka tos var risināt viens pats.

Vēstniekiem adresētās uzrunas noslēgumā pāvests atgādināja, ka viņa kalpojums sākas cerībai veltītā Jubilejas gada vidū. “Tas ir atgriešanās un atjaunošanās laiks”, viņš uzsvēra, “un jo īpaši iespēja atstāt aiz sevis nesaskaņas un sākt jaunu ceļu”.  To jādara ar cerību, ka, katram atbilstoši savām spējām un atbildībai darbojoties kopā, mēs veidosim pasauli, kurā ikviens varēs īstenot sevi kā cilvēku patiesībā, taisnīgumā un mierā. Leons XIV pauda cerību, ka tas var notikt visās situācijās, sākot ar tām, ko ir skāruši vislielākie pārbaudījumi, kā tas ir ar Ukrainu un Svēto Zemi. 屹ٲ pateicās klātesošajiem par to, ka tie veido tiltus starp savām valstīm un Svēto Krēslu, un deva savu svētību viņiem, viņu ģimenēm un viņu tautām.

16 maijs 2025, 11:40