屹ٲ Francisks. Divpadsmit spraiga dinamisma un atvērtības gadi
Salvatore Černucio - Vatikāns
屹ٲ Francisks ir bijis pirmais daudzās lietās. Pirmais jezuīts, pirmais pāvests no Latīņamerikas, pirmais, kurš izvēlējās Franciska vārdu, pirmais, kurš tika ievēlēts vēl dzīvam esot savam priekšgājējam, pirmais, kurš dzīvoja ārpus Apustuliskās pils, pirmais, kurš apmeklēja zemes, kurās pāvests pirms tam vēl nebija bijis – tādas, kā Irāka un Korsika, pirmais, kurš parakstīja Deklarāciju par Brālīgumu ar augstākajām islāma autoritātēm. Viņš bija arī pirmais pāvests, kurš izveidoja Kardinālu kolēģiju, lai pārvaldītu Baznīcu, piešķirtu atbildīgas lomas sievietēm un lajiem kūrijā, uzsāktu Sinodi, kurā iesaistīja visu Dieva tautu, atcēla pontifikālo noslēpumu attiecībā uz seksuālajiem noziegumiem un no katehisma izslēdza nāves sodu. Viņš bija pirmais, kurš vadīja Baznīcu, kamēr pasaulē plosījās nevis karš, bet daudzi kari, lieli un mazi, kas dažādos kontinentos tika izvērsti “fragmentārā” veidā. Karš “vienmēr ir sakāve”, viņš atkārtoja vairāk nekā 300 apelācijās, arī tad, kad bija zudusi balss. Šīs apelācijas tika atkārtotas visās publiskajās uzrunās pēc tam, kad izcēlās vardarbība Ukrainā un Tuvajos Austrumos.
Procesi
Taču Francisks, dzimtajā vārdā Horhe Mario Bergoljo, droši vien negribētu, ka jēdziens “pirmais” tiktu attiecināts uz viņa pontifikātu, kas šajos 12 gados bija projicēts nevis uz mērķu sasniegšanu, vai pirmo vietu iegūšanu, bet gan uz “procesu” uzsākšanu. Tie ir procesi, kas notiek, pabeigtie un jau tālie pagātnes procesi, procesi, kurus, iespējams, vairs nespēs apturēt arī tas, kurš nākamais kāps Pētera tronī. Darbība, kas rada “jaunus dinamismus” sabiedrībā un Baznīcā, kā viņš to ierakstīja sava pontifikāta ceļvedī “Evangelii gaudium”, vienmēr norisinās tikšanās, dalīšanās, koleģialitātes perspektīvā.
No pasaules malas
“Sāksim šo ceļojumu, bīskaps un tauta”. Tie bija pirmie 2013. gada 13. marta vēlā vakarā no Svētību balkona izrunātie vārdi cilvēku pūļa priekšā, kas pārpildīja Svētā Pētera laukumu, kas jau mēnesi pēc Benedikta XVI atkāpšanās, atradās mediju uzmanības lokā. Jaunievēlētais, 76 gadus vecais pāvests, kuru viņa brāļi kardināli izvēlējās no “pasaules malas”, šim pūlim lūdza svētību. Kopā ar ļaudīm viņš vēlējās lūgties “Esi sveicināta, Marija!”, aizķerdamies itāļu valodā, kuru pirms tam ikdienā nebija pietiekami praktizējis, izņemot retās vizītes Romā un būdams gatavs atgriezties Buenosairesā tūlīt pēc Konklāva noslēguma. Nākamajā dienā viņš vēlējās sveikt ļaudis tuvāk, dodoties uz Svētās Annas draudzi un vēlāk uz Marijas Lielāko baziliku Santa Maria Maggiore. Šeit viņš pateicās Salus Populi Romani Dievmātei, sava pontifikāta debesīgajai aizbildnei, kuru turpināja pagodināt katrā nozīmīgā brīdī. Tieši šeit, pēc pāvesta Libērija rīkojuma uzceltajā dievnamā, Francisks izteica vēlēšanos tikt apglabātam.
Gans tautas vidū
Tuvību tautai no Argentīnas nākušais pāvests visus šos gadus izrādīja visdažādākajos veidos: ar vizītēm Vatikānā nodarbinātā personāla ofisos, ar Žēlsirdības piektdienām 2016. Jubilejas gadā apmeklējot pamestības un atstumtības vietas, ar Lielajām Ceturtdienām cietumos, pansionātos un žēlsirdības centros, ar daudzajām tūrēm Romas nomaļu draudzēs, ar pārsteiguma vizītēm un tālruņa zvaniem. Šo tuvību viņš izrādīja katrā apustuliskajā ceļojumā, sākot no pirmā, kas 2013. gadā veda uz Brazīliju.
Pirmais pāvests Irākā
47 starptautiskie ceļojumi, kas tika paveikti, pamatojoties uz notikumiem, autoritāšu uzaicinājumiem, paveicamajām misijām, vai arī uz kādu iekšēju “kustību”, kā viņš pats to atklāja lidojuma laikā, atgriežoties no Irākas. Jā, tieši no Irākas: tās bija 3 dienas 2021. gada martā, kas pavadītas Bagdādē, Ūrā, Erbilā, Mosulā un Karakošā, teritorijās un ciematos, kur joprojām bija redzamas teroristu cirstās rētas ar asinīm uz sienām un karā izkaisīto teltīm ielu malās, Covid pandēmijas vidū un vispārējām raizēm par drošību. Tas bija ceļojums, ko daudzi neieteica veikt, raizējoties par veselību un iespējamiem atentātiem. Taču, tas bija ceļojums, kuru pāvests vēlējās īstenot par katru cenu. Pats Francisks to vienmēr sauca par “visskaistāko” ceļojumu, par ceļojumu uz Ābrahama zemi, kuru neizdevās apmeklēt svētajam Jānim Pāvilam II. Irākā notika arī Franciska tikšanās un saruna ar šiītu musulmaņu līderi Al Sistani.
Svētās durvis Bangvē un visgarākais ceļojums Āzijas dienvidaustrumos un Okeānijā
Ja spītība labā nozīmē pāvestam lika doties uz Irāku, tad tāda pati spītība 2015. gadā viņu vadīja uz Bangvi, kara ievainotās Centrālāfrikas galvaspilsētu, kara, kurš pat vizītes dienās uz ielām atstāja kritušo cilvēku līķus. Āfrikas zemē, kur, kā paša vārdiem runājot, viņš bija gatavs “nolaisties kaut vai ar izpletni”, Francisks aizkustinošā ceremonijā atvēra Žēlsirdības Jubilejas gada Svētās durvis. Arī tās bija pirmās. Vēl pirms Svētās durvis tika vērtas Romā, tās jau bija atvērtas vienā no vistrūcīgākajiem pasaules reģioniem.
Par labas spītības rezultātu var saukt arī to, kas 87 gadus vecajam pāvestam lika doties visgarākajā sava pontifikāta ceļojumā 2024. gada septembrī, proti, uz Indonēziju, Papua Jaungvineju, Austrumtimoru, Singapūru. 15 dienas, divi kontinenti, 4 pulksteņa laiki, 32 tūkstoši 814 kilometri lidmašīnā. Tie bija četri dažādi universi, katrs no tiem pārstāvēja Franciska maģistērija galvenos tematus: brālīgumu un dialogu starp reliģijām, perifērijas un klimata krīzi, izlīgšanu un ticību, bagātību un attīstību, kā arī kalpojumu nabadzīgajiem.
No Lampedūzas līdz Džubai
Pārlapojot apustulisko ceļojumu sarakstu, nav iespējams aizmirst pastorālās vizītes, tajā skaitā pirmo ārpus Romas, kas veda uz nelielo Lampedūzas salu – lielo migrācijas traģēdiju scenāriju, un ziedu vainagu, kas tika iemests Vidusjūrā, kapsētā “zem atvērtas debess”. Atkārtots nosodījums izskanēja arī divkāršajā Lesbo salas apmeklējumā 2016. un 2021. gadā pie konteineros un teltīs mītošajiem bēgļiem un patvēruma meklētājiem.
Pontifikāta vēsturē ir iegājuši arī ceļojumi uz Svēto Zemi 2014. gadā un Lundu Zviedrijā 2016. gadā, kur tika atzīmēti 500 Reformācijas gadi; uz Kanādu 2022. gadā, lūdzot piedošanu iezemiešu tautām par Katoliskās Baznīcas pārstāvju nodarītajiem noziegumiem un pārkāpumiem.
2023. gadā sekoja ceļojums uz Kongo Demokrātisko Republiku un Dienvidsudānu. Dienvidsudānu pāvests apmeklēja kopā ar Anglikāņu Baznīcas primasu, arhibīskapu Džastinu Velbiju un Skotijas Baznīcas ģenerālasamblejas moderatoru Aijenu Grīnšīldu, vēloties apliecināt ekumenisko gribu dziedēt tautas ievainojumus – tos pašus, kurus dziedēt viņš lūdza Dienvidsudānas līderiem 2019. gadā, kad tie bija pulcējušies divu dienu ilgās pārdomu rekolekcijās Svētās Martas namā. Savu apelāciju pāvests noslēdza, noskūpstot tiem kājas.
Nevar nepieminēt arī Svētā tēva ceļojumu uz Kubu un Amerikas Savienotajām Valstīm 2015. gadā, kas notika, nodibinoties diplomātiskajām attiecībām starp abām valstīm. Tā bija vēsturiska tuvināšanās, kurai pāvests gatavojās divus mēnešus, sūtot vēstules toreizējiem prezidentiem Barakam Obamam un Raulam Kastro, un aicinot tos “sākt jaunu fāzi”. Havanā Francisks tikās arī ar Maskavas Pareizticīgo patriarhu Kirilu un parakstīja kopējo deklarāciju par “tuvākmīlestības ekumenisma” ieviešanu praksē. Šī apņemšanās ir aktuāla joprojām un zināmā veidā tā ir piemirsta līdz ar kara izcelšanos Eiropas sirdī.
Dokumenta “Par cilvēces brālīgumu” parakstīšana Abu Dabi
2019. gadā kopā ar imamu Al Taijebu tika parakstīts dokuments “Par cilvēces brālīgumu”, kas ir uzskatāms par attiecību atveseļošanu ar Al Azharas sunnītu universitāti. Šī atveseļošanās sākās līdz ar brālīgu apskāvienu Svētās Martas namā un noslēdzās ar teksta parakstīšanu, kas tūlīt kļuva par islāma un kristietības dialoga pamatakmeni.
Enciklikas
Pieredze, dialogi, žesti, kas paveikti šajos ceļojumos, ir ietverti pontifikāta dokumentos. Ir izdotas četras enciklikas, pirmā no tām “Lumen Fidei” par ticības tematu, kas sarakstīta, lielā mērā pateicoties Benedikta XVI ieguldījumam; pēc tam “Laudato si” – aicinājums “mainīt kursu” “kopējā nama” labā, ko uz ceļiem ir nospiedušas klimata pārmaiņas un vides postījumi. Tas ir aicinājums izskaust nabadzību un nodrošināt vienlīdzīgu pieeju planētas resursiem. Trešā enciklika “Fratelli tutti” ir Franciska maģistērija virzošā ass, Abu Dabi parakstītā dokumenta auglis, pravietojums pirms jaunu karu izcelšanās dzīvot brālīgumā, kas ir vienīgais cilvēces nākotnes ceļš. Visbeidzot, “Dilexit nos”, lai pārstaigātu tradīciju un aktualizētu domu par “Jēzus Sirds cilvēcisko un dievišķo mīlestību”, un izplatītu vēsti pasaulei, kas šķiet, pazaudējusi sirdi.
Apustuliskie pamudinājumi un Motu Proprio
Pavisam Francisks ir izdevis septiņus Apustuliskos pamudinājumus – sākot no “Evangelii Gaudium” līdz “C’est la confiance” sakarā ar 150 gadiem, kopš svētās Terēzes no Bērna Jēzus dzimšanas. Pa to laiku ir iznākuši pēcsinodālie pamudinājumi “Amoris Laetitia” (Sinode par ģimeni), “Christus Vivit” (Sinode par jauniešiem), “Querida Amazonia” (Sinode par Amazonijas reģionu). Pie Apustuliskajiem pamudinājumiem jāpiemin “Gaudete et Exsultate” par aicinājumu uz svētumu mūsdienu pasaulē un “Laudate Deum”, kas ir apelācijas turpinājums reaģēt, lai pasargātu māti zemi, pirms nav par vēlu.
Franciska pontifikāta laikā ir izdoti gandrīz 60 Motu Proprio par Romas kūrijas struktūru un Romas diecēzes teritorijas pārveidošanu, izmaiņām Kanoniskajās tiesībās un Vatikāna juridiskajā kārtībā, par stingrākiem noteikumiem un tiesiskajām procedūrām cīņā ar dažāda veida pārkāpumiem. Tā, piemēram, ar Motu Proprio “Vos estis lux mundi”, kas tapa pēc Vatikānā 2019. gada februārī sarīkotā samita par nepilngadīgo aizsardzību, pāvests noteica jaunas procedūras par to, kā paziņot par pārkāpumiem un ieviesa “atskaitīšanās” jēdzienu, proti, bīskapu un reliģisko institūtu vadītāju atbildības uzņemšanos par notiekošo sev uzticētajās kopienās.
Kūrijas reforma
Par nemitīgu konstanti Franciska pontifikāta laikā ir bijušas reformas. Viņš nevēlējās likt gaidīt kardinālu ieteikumiem, kuri kongregācijās pirms Konklāvas nākamo pāvestu aicināja pārveidot Romas kūrijas struktūras, un jo īpaši, pārskatīt Vatikāna finanses, kas gadiem ilgi atradās skandālu centrā. Tūlīt pēc ievēlēšanas Francisks izveidoja Kardinālu kolēģiju, nelielu “senātu”, kas palīdzētu pārvaldīt universālo Baznīcu un strādāt pie kūrijas reformas. Dikastēriju apvienošana un citas izmaiņas liecināja par to, ka darbs norit, bet galējais solis tika sperts ar Apustulisko Konstitūciju “Praedicate Evangelium”. Gadiem ilgi gaidītais dokuments tika publicēts 2022. gadā un līdz ar to tika ieviesti nozīmīgi jauninājumi, to skaitā, jauna Evaņģelizācijas dikastērija izveide ar pašu pāvestu priekšgalā un laju iesaistīšana, uzticot tiem vadošos amatus, kas prasa lielu atbildību. Šajā pārmaiņu vilnī ietilpa arī pirmā laja Paolo Ruffini nozīmēšana par Komunikācijas dikastērija prefektu, Konsakrētās dzīves institūtu dikastērija vadības uzticēšana māsai Simonai Brambillai un māsas Rafaellas Petrini nominācija par Vatikāna valsts pārvaldes galvu.
Sievietes
Vairāk nekā jebkurš cits pāvests, Francisks ir uzticējis atbildīgas lomas sievietēm. Viņš, kurš ir izveidojis divas diakonešu studijām veltītas komisijas, bez mitas atgādināja par “sieviešu ģēniju” un mātišķo dimensiju Baznīcā. Līdzās kardināliem un bīskapiem, viņš pie pēdējās Sinodes par sinodalitāti galdiem “nolika” reliģiskās māsas, misionāres, profesores, ekspertes, teoloģes un pirmoreiz vēsturē piešķīra tām balss tiesības.
“Visi, visi, visi”
Pāvesta Franciska atvērtība. Arī tā ietilpst procesu virknē. Šeit var minēt atļauju pieņemt sakramentus šķirteņiem, kuri atkārtoti ir precējušies, raugoties uz Euharistiju kā uz “zālēm” grēciniekiem, nevis kā uz “barību tiem, kas ir perfekti”; Lgbtq+ personu pieņemšanu ar aicinājumu izrādīt tām pastorālās rūpes, jo Baznīcas iekšienē ir vieta “visiem, visiem, visiem”; neatlaidību veikt dialogu ar citu kristīgo konfesiju un reliģiju pārstāvjiem pēc aizspriedumu gadsimtiem. Ir minams arī skats uz Ķīnu ar Provizorisko vienošanos par jaunu bīskapu nomināciju, kas tika parakstīta 2019. gadā un trīsreiz atjaunota. Tā ir bijusi vesela dialoga spirāle ar “cēlo tautu”, kura visus šos gadus ir vēlējusies, lai pāvests to apmeklētu.
Misionaritāte un sinodalitāte
Kardināls temats ir misija, jeb labāk “misionaritāte”, par kuru šajos 12 pontifikāta gados līdztekus “sinodalitātei”, vairākkārt ir atgādināts tekstos un homīlijās. “Sinodalitātei” pāvests ir veltījis pat veselas divas Sinodes sesijas, respektīvi, 2023. un 2024. gadā, atjaunojot Sinodes struktūru un funkciju, izjūtot nepieciešamību sākt sinodālo ceļu “no apakšas” un izveidojot 10 studiju grupas, lai padziļinātu doktrinālos, teoloģiskos un pastorālos tematus.
Nabadzīgie un migranti
Šis pontifikāts paliks atmiņā aksiomu dēļ, kuras aptvēra visas ekleziālās, politiskās un sociālās realitātes. “Atkritumu kultūra”, “vienaldzības globalizācija”, “nabadzīga Baznīca priekš nabadzīgajiem”, “Baznīca, kas iziet”, “gani ar avju smaku”, “globālā solidaritātes ētika” ir tikai dažas no šīm aksiomām. Paliek uzmanība pret nabadzīgajiem ar viņiem veltītu Pasaules Nabadzīgo dienu, kas aizsākta 2017. gadā. Šajā dienā Francisks ik gadus rīkoja un ēda pusdienas plecu pie pleca ar bezpajumtniekiem Pāvila VI zālē. Paliek arī mācība par migrantiem, kas izteikta četros darbības vārdos: “pieņemt”, “aizsargāt”, “veicināt cieņu” un “integrēt”. Tās ir norādes, kā rīkoties “vienas no vislielākajām šī gadsimta traģēdijas” priekšā. Paliks arī aicinājums izstrādāt “cieņpilnus kompromisus”, lai atrisinātu konfliktus, kas plosa Eiropu, Tuvos Austrumus, Āfriku.
Darbs miera labā
Šie pēdējo gadu smagie konflikti ir saņēmuši pāvesta nosodījumu viņa apelācijās un vēstulēs apustuliskajiem nuncijiem un par vardarbības upuri kritušajām tautām. Francisks ir centies nest tām mierinājumu ar videozvaniem, piemēram, Gazas draudzei, vai caur kardināliem uzticētām misijām, kā arī ar pirmās nepieciešamības priekšmetu nosūtīšanu. “Nedomāju, ka būšu pāvests kara laikā,” viņš atklāja pirmajā un vienīgajā podkāstā Vatikāna medijiem, apritot 10 pontifikāta gadiem.
Miers ir bijis nemitīgs viņa mērķis. Viņš nepārtraukti aicināja lūgties par mieru, izsludināja lūgšanu un gavēšanas dienas par Sīriju, Libānu, Afganistānu, Svēto Zemi, aicinot piedalīties ticīgos visā pasaulē. Francisks novēlēja Krieviju un Ukrainu Marijas Bezvainīgajai Sirdij 2022. gadā. Viņš noorganizēja tādus vēsturiskus brīžus, kā olīvkoka iestādīšanu Vatikāna dārzos 2014. gada 8. jūnijā kopā ar Izraēlas prezidentu Šimonu Peresu un Palestīnas prezidentu Mahmudu Abasu.
Miera labā pāvests veica tādus žestus, kā došanās satikt Krievijas vēstnieku pie Svētā Krēsla Aleksandru Avdejevu dienu pēc tam, kad tika nomesta bumba uz Kijivu, cenšoties nodrošināt vidutājību un sākt kontaktus ar prezidentu Putinu.
Vairākas reizes Francisks ir vērsies ar aicinājumiem pie valstu un valdību vadītājiem, brīdinājis atbildīgos par karu, ka tiem būs jāatbild Dieva priekšā par asarām, ko ir izlējušas tautas. 屹ٲ ir nosodījis ieroču tirgu un izdevis aicinājumu izmantot ieročiem paredzētos līdzekļus Pasaules fonda izveidei, kas palīdzētu novērst badu. Viņš lūdza celt tiltus, nevis mūrus, mudināja likt kopīgo labumu militāro stratēģiju vietā, bieži vien saņemot par to neizpratni un kritiku.
ԴDZ峦Ჹ
Kritikas šajos gados nav trūcis par to, ka pāvests ar sev raksturīgo humoru, kurš, kā viņš pats izteicās, “visvairāk tuvina Dieva žēlastībai”, ir komentējis dažas tendences un notikumus. Iespējams, viņš dažiem ir licis saraukt pieri par kāda tabu saraušanu, vai vecu protokolu un ieradumu izbeigšanu, vai arī par izmaiņām pāvesta apģērbā, mītnes vietā, par neierastu žestikulāciju un pastorālo stilu, par piedalīšanos Internet tiešraidēs, televīzijas programmās, par platformas X izmantošanu, lai 9 dažādās valodās izplatītu aktuālus vēstījumus.
Smagi brīži un veselības problēmas
Šajos aizvien vairāk piesātinātajos gados ar retu iespēju atpūsties un atteikšanos no tradicionālajām pāvestu brīvdienām Kastelgandolfo, nav trūcis smagu brīžu, kuru vidū īpaši izceļas tiesas prāva par Svētā Krēsla līdzekļu nelietīgu izmantošanu, Vatileaks 2, seksuālo pārkāpumu un korupcijas skandāli. Nav trūcis arī satraucošu datu par veselību. 屹ٲ pārdzīvoja ķirurģiskās operācijas Džemelli klīnikā 2021. un 2023. gadā, ārstējās slimnīcā elpceļu komplikāciju dēļ, viņu piemeklēja vairākas saaukstēšanās, gripa, sāpes ceļgalā, kas pēdējos trīs gados lika izmantot ratiņkrēslu. Tās bija problēmas, kas Franciskam nespēja aizšķērsot iespēju atrasties tuvu cilvēkiem, kā to varējām redzēt šajās pēdējās nedēļās pēc viņa iziešanas no slimnīcas ar pārsteiguma vizītēm Svētā Pētera laukumā, Vatikāna bazilikā un Santa Maria Maggiore dievnamā.
Statistikas dati
Daudzās grūtības nekad nav spējušas aizšķērsot pāvesta darbību, vai viņa klātbūtni svarīgos notikumos. Par to liecina daži statistikas dati: vairāk kā 500 Vispārējo audienču, 10 konsistoriju ar 163 jaunu kardinālu iecelšanu, līdz ar ko Baznīcai ir atgriezts tās universālais raksturs; vairāk kā 900 kanonizāciju, ieskaitot trīs priekšgājēju – Jāņa XXIII, Jāņa Pāvila II un Pāvila VI pasludināšanu par svētiem; “Speciālie gadi”, to skaitā Konsakrētās dzīves (2015-2016), Svētā Jāzepa (2020-2021) un Ģimenes gads (2021-2022); četras Pasaules Jauniešu dienas – Riodežaneiro, Krakovā, Panamā un Lisabonā; divas Jubilejas: ārkārtējā Žēlsirdības Jubileja 2016. gadā un šī, 2025. gada Jubileja par tematu “Cerības svētceļnieki”.
“Statio Orbis” Covid pandēmijas laikā
屹ٲ Horhe Mario Bergoljo bija tas, kurš meklēja tuvību ar plašu sabiedrību arī caur intervijām, grāmatām, ievadrakstiem, autobiogrāfijām. 屹ٲ, kuru, iespējams, vairāk nekā viņa vārdu un daudzo rakstu dēļ, cilvēki atcerēsies, pateicoties attēlam: viens pats, klibodams, zem lietus, vispārējā klusumā, ar ātrās palīdzības mašīnu, kas vienīgā redzama fonā, šķērso Svētā Pētera laukumu pandēmijas laikā. Tā bija “Statio Orbis” 2020. gada 27. martā, kad mājās ieslēgusies pasaule videostraumējumā redzēja vecu vīru. Šķita, ka viņš uz saviem pleciem nestu traģēdijas smagumu, kas pilnīgi otrādi bija apgriezusi ikdienas dzīvi un ieradumus. Cilvēci bija piemeklējusi nelaime, bet pāvests runāja par cerību. Un par brālīgumu. “Esam atskārtuši, ka atrodamies vienā laivā, visi trausli un zaudējuši orientierus, bet tajā pašā laikā esam aicināti airēt kopā,” viņš teica.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte