MAP

Kristus ir augšāmcēlies, tāpēc nav iemesla ilūzijām un skumjām

Aptuveni 250 priesteri, 16 bīskapi un 26 kardināli kopā ar kardinālu Andželo Komastri 20. aprīlī Svētā Pētera laukumā svinēja Kristus Augšāmcelšanās svētku Euharistijas svinības. Tajās piedalījās 35 tk. Romas ticīgo un svētceļnieku no daudzām pasaules valstīm. 屹ٲ savā iepriekš sagatavotajā homīlijā atgādināja, ka “dzīvais Kristus nav pagātnes varonis”.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Oficiālo viesu vidū bija Horvātijas premjerministrs Andrejs Plenkovičs un delegācija no Nīderlandes, kuras floristi jau 40 gadu garumā izrotā Svētā Pētera baziliku un laukumu ar tūkstošiem ziedu. Pēc ievaddziesmas O Filii et Filiae, kas ir Lieldienu liturģiskā himna, tika pasludināta Kunga augšāmcelšanās, iekļaujot vienu no austrumu svinību rituāliem. Pēc tam tika atklāta Vissvētākā Glābēja ikona, kuras centrā attēlots godības pilnais Kristus, kas sēž tronī. Pēc diviem lasījumiem angļu un franču valodā un 117. psalma notika svētā Jāņa Evaņģēlija pasludināšana latīņu un grieķu valodā. Šāds žests bija vienotības starp kristīgajiem Rietumiem un Austrumiem zīme, īpaši šajā gadā, kad visa kristīgā pasaule svin Kristus Augšāmcelšanās svētkus vienā dienā. Kā vienotības zīme tika dziedāta arī bizantiešu Lieldienu himna.

Pāvesta iepriekš sagatavoto homīliju šoreiz lasīja kardināls Andželo Komastri. Tajā Francisks pievēršas Lieldienu Evaņģēlija stāsta varoņiem, kuri “skrien”. Tā ir Marija Magdalēna, Pēteris un Jānis. Viņu skriešana izsaka ne tikai raizes, ka Kungs varētu būt aiznests projām, bet arī vēlmi, sirds impulsu, iekšēju tieksmi, kas raksturīga tiem, kuri dodas Jēzus meklējumos. “Viņš, tik tiešām, ir augšāmcēlies no miroņiem un tāpēc vairs neatrodas kapā. Viņu ir jāmeklē citur. Tā ir Lieldienu vēsts. Viņu ir jāmeklē citur”, uzsver Romas bīskaps. “Kristus ir augšāmcēlies, Viņš ir dzīvs!”

Jēzus vairs nav nāves gūsteknis, nav ietīts audeklā, tāpēc Viņu nevar ieslēgt kādā skaistā stāstā, nevar padarīt par pagātnes varoni vai iedomāties Viņu kā muzejā novietotu statuju – turpina pāvests. Tieši pretēji, Viņš ir jāmeklē, un tāpēc mēs nevaram palikt stāvam uz vietas. Mums jāsāk kustēties, ir jāiziet, lai Viņu atrastu – jāmeklē Viņu dzīvē, savos brāļos, ikdienā, visur, izņemot kapu. Jāmeklē vienmēr un visur. Ja Kristus ir augšāmcēlies, Viņš ir visur, mūsu vidū, mūsu brāļos un māsās, ko satiekam savā ceļā, visanonīmākajās un visneparedzētākajās savas dzīves situācijās. Viņš ir dzīvs un vienmēr paliek mūsu vidū, raudot par tiem, kas cieš un vairojot skaistumu dzīvē caur katra no mums mīlestības žestiem.

Tāpēc Lieldienu ticība, kas ļauj mums atvērties Kungam un pieņemt Viņu savā dzīvē, ir kaut kas cits nekā statiska iekārtošanās vai mierīga nostabilizēšanās kādā reliģiskā pārliecībā – Lieldienu homīlijā skaidro pāvests Francisks. Šī ticība liek mums atrasties kustībā, tā aicina atvērt acis, kas redzētu tālāk, paātrināt savus soļus pretī Kristum, lai no jauna atklātu nenovērtējamo žēlastību būt Viņa draugiem.

“Brāļi un māsas, šī ir mūsu dzīves lielākā cerība: mēs varam dzīvot šo trūcīgo, trauslo un ievainoto dzīvi, turēdamies pie Kristus, jo Viņš ir uzvarējis nāvi, Viņš uzvar mūsu tumsu un uzvarēs pasaules tumsu, lai mēs dzīvotu ar Viņu priekā mūžīgi”, uzsver pāvests, piebilstot, ka tas arī ir tas mērķis, uz kuru skrienam un par kuru runā apustulis Pāvils (sal. Fil 3, 12-14).

Jubilejas gadā mēs esam aicināti atjaunot sevī šo cerības dāvanu. Tāpēc mēs nedrīkstam “noparkot” savu sirdi ilūzijās vai ieslēgt to skumjās. Mums jāskrien prieka pilniem pretī Jēzum. Noslēgumā pāvests atsaucas uz franču jezuītu teologu Anrī de Ļubaku, kurš apgalvoja, ka “kristietība ir Kristus. Nav nekā cita. Kristū mums ir viss”. Un šis “viss”, kas ir augšāmcēlies Kristus, atver mūsu dzīvi cerībai.

Homīlijas noslēgumā kardināls Komastri atļāvās pateikties pāvestam par viņa vārdiem, “kas atmodina mūsu ticību augšāmcēlušajam un dzīvajam Jēzum”. Pēc tam Svētā Pētera laukumu pārņēma ilgs lūgšanu piepildīts klusums, pēc kā turpinājās dievkalpojums. Tā kā Lieldienas šogad kristieši svin vienā datumā, tad īpaša nozīme bija Ticības apliecināšanai. Nīkajas-Konstantinopoles Credo ir viens no neskartajiem pirmā ekumeniskā koncila mantojumiem. Šogad Baznīca atzīmē šī Nīkajas koncila 1700. gadadienu. Baznīcas vienotības un universālā rakstura vēl viena zīme bija vispārējā lūgšana, kas tika nolasīta arī spāņu, krievu, arābu, portugāļu un ķīniešu valodā.

20 aprīlis 2025, 12:09