Andrea Tornielli: Žēlsirdības pāvests
«Dieva žēlsirdība ir mūsu atbrīvošana, mūsu prieks un laime. Mēs dzīvojam no žēlsirdības: tā ir kā gaiss, ko elpot. Mēs esam aicināti piedot, un vēlamies, lai mums tiktu piedots». Ja ir kāds vēstījums, kas raksturo Franciska pontifikātu vairāk nekā jebkurš cits, tad tas ir vēstījums par Dieva žēlsirdību. 屹ٲ šorīt pēkšņi mūs pameta, pēc tam, kad Kristus augšāmcelšanās svētku dienā no Svētā Pētera bazilikas centrālās lodžijas viņš deva savu pēdējo svētību «Urbi et Obi», pēdējo reizi abraukājot laukumu, lai svētītu un sveiktu visus ticīgos.
Starp daudziem jautājumiem, kurus risināja Baznīcas vēsturē pirmais pāvests no Argentīnas, bija dzīvības svētums, rūpes par nabadzīgajiem, brālība, ekoloģija, izlēmīgs un beznosacījumu ŧ karam. Taču viņa vēstījuma sirds, kas noteikti atstāja vislielāko iespaidu, bija evaņģēliskais aicinājums būt žēlsirdīgiem, apliecinot Dieva tuvību un maigumu pret tiem, kam vajadzīga Viņa palīdzība. Žēlsirdība ir kā «gaiss, ko elpot», tas, kas mums visvairāk ir vajadzīgs, bez kura nebūtu iespējams dzīvot.
Viss Horhes Mario Bergoljo pontifikāts bija veltīts šai vēstij, kas ir kristietības pamatā. Jau pirmajā «Kunga eņģelis» lūgšanā 2013. gada 17. martā, ko Francisks nolasīja no Apustuliskās pils loga, kurā pats nekad nedzīvoja, viņš runāja par žēlsirdības centrālo lomu. Viņš atgādināja kādas vecāka gadagājuma sievietes vārdus, kura nāca pie viņa uz grēksūdzi, kad viņš vēl bija Buenosairesas palīgbīskaps: «Kungs piedod visu, piedod visu....» Ja Kungs nepiedotu visu, pasaule nepastāvētu.
屹ٲ, kurš nāca «no pasaules gala», neveica izmaiņas divus tūkstošus gadu senajā kristīgās tradīcijas mācībā, taču, liekot žēlsirdību savas mācības centrā, viņš mainīja priekšstatu par Baznīcu. Viņš liecināja par Baznīcas mātišķo seju, kas noliecas pār tiem, kurus ir ievainojis grēks. Par Baznīcu, kas sper pirmo soli pretī grēciniekam, tāpat kā Jēzus Jērikā, dodoties uz visu nīstamā grēcinieka Zaheja mājām, viņam neko nejautājot, neuzstādot nosacījumus. Un tieši tāpēc, ka viņš pirmo reizi sajuta, ka uz viņu skatās un viņu mīl šādā veidā, Zahejs atzina sevi par grēcinieku, un šajā Jēzus no Nācaretes skatienā viņš atrada pamudinājumu atgriezties.
Pirms diviem tūkstošiem gadu tik daudzi cilvēki bija sašutuši, redzot, ka Mācītājs ienāk muitnieka namā Jērikā. Pēdējos gados tik daudzi bija ieļaunojušies par Argentīnas pāvesta viesmīlību un tuvību pret visu kategoriju cilvēkiem, īpaši pret «necienīgajiem» un grēciniekiem. Savā pirmajā homīlijā Misē Svētās Annas baznīcā Francisks sacīja: "Cik daudzi no mums varbūt ir pelnījuši nosodījumu! Un tas būtu pareizi. Bet Viņš piedod! Kā? Ar žēlsirdību, kas nedzēš grēku, to dzēš tikai Dieva piedošana, bet žēlsirdība iet tālāk. Tā ir kā debesis; mēs skatāmies uz tām, kur ir tik daudz zvaigžņu, bet, kad no rīta uzspīd saule, tās gaismā zvaigznes nav redzamas. Tāda ir Dieva žēlsirdība: lielā mīlestības gaisma, maigums, jo Dievs piedod nevis ar rīkojumu, bet ar mīlestību.
Sava pontifikāta laikā apustuļa Pētera 266. pēctecis parādīja tuvas Baznīcas seju, kas spēj izrādīt maigumu un līdzjūtību, uzņemt un apskaut ikvienu, pat riskējot un neuztraucoties par labu nodomu cilvēku reakciju. «Es dodu priekšroku Baznīcai, kas ir sagrauta, ievainota un netīra, jo tā ir bijusi uz ielas,» Francisks rakstīja sava pontifikāta darbības programmā «Evangelii gaudium», «nekā Baznīcai, kas ir slima no noslēgtības un komforta, ko sniedz turēšanās pie savas drošības.» Baznīca, kas neuzticas cilvēku spējām, influenceru ietekmei un reliģiskajām mārketinga stratēģijām, bet dara sevi caurspīdīgu, lai atklātu Tā žēlsirdīgo seju, kurš to dibināja un uztur dzīvu, neskatoties uz visu, divus tūkstošus gadu.
Tieši šo seju un apskāvienu daudzi atpazina vecajā Romas bīskapā, kurš nāca no Argentīnas. Viņš uzsāka savu pontifikātu, dodoties uz Lampedūzu, lai lūgtos par jūrā bojā gājušajiem migrantiem, un to noslēdza, nekustīgi sēžot ratiņkrēslā, līdz pēdējam brīdim veltot sevi, lai liecinātu pasaulei par Dieva žēlsirdīgo apskāvienu un mīlestību pret visu savu radību.