MAP

屹ٲ: brīvprātīgie ir cerības un jaunas cilvēcības zīmes

Svētdien, 9. martā, svinot Brīvprātīgā darba pasaules jubileju, Svētā Pētera laukumā, Romā, notika Euharistijas svinības, ko vadīja Cilvēka integrālās attīstības dikastērija prefekts, kardināls Maikls Černijs. Viņš arī nolasīja pāvesta sagatavoto homīliju. Dievkalpojumā piedalījās aptuveni 30 tk. ticīgo.

Silvija Krivteža – Vatikāns

Pāvesta homīlijas pilnais teksts:

Svētā Gara vadīts, Jēzus uzturējās tuksnesī (Lk 4,1). Katru gadu Gavēņa ceļojums sākas ar sekošanu Kungam vietā, kuru Viņš šķērso un pārveido priekš mums. Kad Jēzus ieiet tuksnesī, patiesībā notiek izšķiroša pārmaiņa: klusuma vieta kļūst par klausīšanās vietu. Klausīšanās, kas tiek pakļauta pārbaudījumam, jo starp divām pilnīgi pretējām balsīm mums ir jāizvēlas, kuru klausīties. Piedāvājot mums šo uzdevumu, Evaņģēlijs apliecina, ka Jēzus ceļš sākas ar paklausības aktu: tas ir Svētais Gars, paša Dieva spēks, kas ved Viņu tur, kur nekas labs neaug no zemes un no debesīm nelīst lietus. Tuksnesī cilvēks piedzīvo materiālo trūkumu, garīgo tukšumu, izjūt vajadzību pēc maizes un vārda.

Pat Jēzus, īsts cilvēks, jūta izsalkumu (2). Viņš tika kārdināts ar vārdu, kas nāca nevis no Svētā Gara, bet gan no ļaunā gara, velna. Sākoties četrdesmit dienu Gavēņa laikam, pārdomāsim par to, ka arī mēs tiekam kārdināti, taču mēs neesam vieni: kopā ar mums ir Jēzus, kurš atver ceļu cauri tuksnesim. Dieva Dēls, kas tapis cilvēks, ne tikai sniedz mums paraugu cīņā pret ļauno. Daudz vairāk: Viņš dod mums spēku pretoties tā uzbrukumiem un neatlaidīgi turpināt savu ceļu.

Aplūkosim Jēzus un arī mūsu kārdināšanas trīs iezīmes: sākums, veids un iznākums. Salīdzinot šīs divas pieredzes, mēs atradīsim atbalstu savam atgriešanās ceļam.

Jēzus kārdināšanas sākums ir apzināts: Kungs dodas tuksnesī nevis no bravūras, lai parādītu, cik Viņš ir stiprs, bet gan no savas paklausības Tēva Garam, uz kura vadību Viņš labprāt atsaucas. No otras puses, mēs ciešam kārdinājumu, ļaunums ir pirms mūsu brīvības, tas to dziļi grauj kā iekšēja ēna un pastāvīgas lamatas. Lūdzot Dievu, lai Viņš neatstāj mūs kārdinājumā (Mt 6,13), atcerēsimies, ka Viņš jau ir atbildējis uz šo lūgšanu caur Jēzu Kristu, iemiesoto Vārdu, kas vienmēr ir kopā ar mums. Kungs ir tuvu un rūpējas par mums īpaši pārbaudījumu un grūtību brīžos, tas ir, tad, kad kārdinātājs paceļ savu balsi. Viņš ir melu tēvs (sal. Jņ 8,44), ļauns un korumpēts, jo viņš zina Dieva vārdu, bet nesaprot to. Gluži otrādi, viņš to sagroza: kā Ādama dienās Ēdenes dārzā (Rad 3,1-5), tā viņš dara arī tagad pret jauno Ādamu, Jēzu, tuksnesī.

Šeit mēs redzam veidu ar kādu tiek kārdināts Kristus, proti, aizskarot Viņa attiecības ar Dievu, Viņa Tēvu. Velns ir tas, kas šķir, šķeļ, savukārt Jēzus vieno Dievu un cilvēku, Viņš ir starpnieks. Tāpēc savā samaitātībā velns vēlas sagraut šo saikni, piedāvājot Jēzum priviliģētas situācijas: «Ja Tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas top par maizi» (3). Vai arī, nostādījis Viņu svētnīcas jumta galā, saka: «Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties šeit lejā!» (9). Šo kārdinājumu priekšā Jēzus, Dieva Dēls, izlemj, kādā veidā būt par dēlu. Garā, kas Viņu vada, Viņa izvēle parāda, kā Viņš vēlas dzīvot sirsnīgās attiecībās ar Tēvu. Lūk, ko Kungs izlemj: šīs unikālās un ekskluzīvās attiecības ar Dievu, kura vienpiedzimušais Dēls Viņš ir, tiek pārveidotas par attiecībām, kas attiecas uz visiem, nevienu neizslēdzot. Attiecības ar Tēvu ir dāvana, ar kuru Jēzus dalās ar pasauli mūsu pestīšanas labad. Tās nav kaut kāds greizsirdību raisošs dārgums (sal. Fil 2,6) ar kuru jālepojas, lai gūtu panākumus un piesaistītu sekotājus.

Arī mēs tiekam kārdināti attiecībās ar Dievu, taču pretējā veidā. Jo velns čukst mūsu ausīs, ka Dievs patiesībā nav mūsu Tēvs, ka Viņš faktiski mūs ir atstājis. Sātans mēģina mūs pārliecināt, ka izsalkušajam nav maizes, vēl jo mazāk no akmeņiem, un arī eņģeļi nenāk mums palīgā nelaimē. Ja nu kas, tad pasaule ir ļauno varu rokās, kas ar savu aprēķinu augstprātību un kara vardarbību iznīcina tautas. Kamēr velns cenšas, lai mēs ieticētu, ka Kungs ir tālu no mums, vedot mūs izmisumā, tikmēr Dievs nāk mums vēl tuvāk, atdodot savu dzīvību par pasaules atpestīšanu.

Un šeit ir trešais aspekts: kārdinājuma iznākums. Jēzus Kristus – Dieva Dēls – uzvar ļaunumu. Viņš atraida velnu, kurš tomēr atgriezīsies, lai Viņu kārdinātu «noteiktā laikā» (13). Tā saka Evaņģēlijs, un mēs to atminēsimies, kad uz Golgātas atkal dzirdēsim Jēzum teiktos vārdus: «Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nokāp no krusta!» (Mt 27,40; Lk 23, 35). Tuksnesī kārdinātājs ir uzvarēts, bet Kristus uzvara vēl nav galīga: tā būs Viņa nāves un augšāmcelšanās Lieldienās.

Gatavojoties svinēt galveno ticības noslēpumu, apzināmies, ka mūsu pārbaudījuma iznākums ir atšķirīgs. Saskaroties ar kārdinājumu, mēs krītam: mēs visi esam grēcinieki. Tomēr sakāve nav galīga, jo Dievs mūs pieceļ no katra kritiena ar savu piedošanu, bezgalīgi lielu piedošanu un mīlestību. Tāpēc mūsu pārbaudījums nebeidzas ar neveiksmi, jo Kristū mēs esam atpestīti no ļaunuma. Kopā ar Viņu šķērsojot tuksnesi, mēs ejam pa ceļu, kas nebija iezīmēts: Jēzus pats mums atver šo jauno atbrīvošanas un izpirkšanas ceļu. Ar ticību sekojot Kungam, mēs no klejotājiem kļūstam par svētceļniekiem.

Dārgās māsas un brāļi, es aicinu jūs šādā veidā sākt gavēņa ceļojumu. Un, tā kā šajā ceļā mums ir vajadzīga labā griba, ko vienmēr uztur Svētais Gars, es priecājos sveikt visus brīvprātīgos, kuri šodien ir ieradušies Romā, lai dotos Jubilejas svētceļojumā. Liels paldies jums, dārgie, jo pēc Jēzus piemēra jūs kalpojat savam tuvākajam uz ielām un mājās, blakus slimajiem, cietošajiem, ieslodzītajiem, kopā ar jauniešiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem, un jūsu degsme iedveš cerību visai sabiedrībai. Nabadzības un vientulības tuksnešos šie daudzie mazie kalpošanas žesti liek uzziedēt jaunas cilvēcības asniem - tam dārzam, par kuru Dievs sapņoja un turpina sapņot par mums visiem.

09 marts 2025, 12:57