Antonio Gaudi – ekscentriskais ģēnijs ceļā uz beatifikāciju
Karols Darmorošs
Vai ekscentriskā ģēnija, kas pazīstams kā Dieva arhitekts, vārds tiks ierakstīts svēto sarakstā? Laikraksta "Catholic Herald" vietne piedāvā atbildes un šaubas. Antoni Gaudi, kurš nomira pirms 99 gadiem, bija izcila personība – ne tikai savu arhitektūras vīziju, bet arī garīgā dziļuma dēļ. Savos darbos viņš apvienoja misticismu ar bezkompromisa oriģinalitāti. Viņa ēku interjeri atgādina mežus, akmens "kūst" vai "viļņojas", un taisnas līnijas praktiski neeksistē. "Viņa ēkas, šķiet, top kā cukura un skudru pūžņu kaudzes," rakstīja arhitektūras vēsturnieks Nikolauss Pevsners.
Antonio Gaudi dziļi ticēja, ka daba ir Dieva atklāsme. Viņš apmeklēja Maljorkas kalnus un alas, meklējot garīgu iedvesmu, ko pēc tam pārnesa akmenī. Tajā pašā laikā viņš neslēpa, ka viņam ne pārāk patīk gotikas stils, raksturojot šī stila katedrāles kā "invalīdus, kas jāatbalsta ar kruķiem".
Lai gan Antonio Gaudi nebija garīdznieks, tomēr viņa dzīve pēdējos gados atgādināja askēta dzīvi. Viņš ēda pieticīgi – dažas salātu lapas iemērktas pienā – un Lielā gavēņa laikā ievēroja tik bargus gavēņus, ka iejaucās pats bīskaps. Tēvs Ignasio Segarra no Opus Dei 1992. gadā izteicās, ka Gaudi būtu jāpasludina par svēto. Šai kopienai viņa attieksme – apvienot profesionālo darbu ar tiekšanos pēc svētuma – ir skaists paraugs.
Tomēr Antonio Gaudi raksturs reizēm bija grūti izturams – viņš pats savas dzīves beigās atzina, ka bieži nespēj savaldīt dusmas, jo "redz skaidrāk nekā citi". Viņa temperamentu iemūžināja gleznotājs Huans Llimons. Starp Antonio piedēvētajiem brīnumiem ir daudzu japāņu un korejiešu pievēršanās ticībai pēc Sagrada Familia svētnīcas apmeklējuma un fakts, ka 143 celtniecības gadu laikā nav notikuši nopietni negadījumi. Taču beatifikācija varētu izgaismot strīdus ap pašu baziliku, tostarp plānus uzbūvēt grandiozas kāpnes, kas ietekmētu 1000 iedzīvotāju dzīvi.
Iespējams, ka patiesā Gaudi garīguma liecība neslēpjas Sagrada grandiozajos torņos, bet gan pieticīgākos darbos, piemēram, 1885. gada Bokabellas altārgleznā, kas cirsta no sarkankoka un dekorēta ar augu motīviem un svētajiem. Kā atzīmē laikraksts "Catholic Herald", tieši šādi darbi — klusi, pazemīgi, un tajā pašā laikā intensīvi garīgi — vispilnīgāk atklāj viņa iekšējo spēku.
Tulkoja Silvija Krivteža