Edoardo un Gaija. Divu pusaudžu cerības stāsts
Edoardo Giribaldi - Vatikāns
Edoardo Levanja, tā sauc zēnu, šī gada 5. aprīlī no Itālijas prezidenta Serdžo Matarellas rokām saņēma goda apliecību, kas tika piešķirta vēl 28 itāļu jauniešiem par devumu pilsonisko tikumu attīstībā. Šajā cerības stāstā kopā ar Edoardo nozīmīga vieta ir arī Gaijai Nurai, meitenei ar kustību traucējumiem.
Abu pusaudžu draudzība nesākās līdz ar projektu, izteiksmīgu žestu, vai izglītības misiju. Kā tas bieži notiek visautentiskākajos gadījumos, tā sākās nejauši. “Bērnudārzā ievēroju, ka Gaija vienmēr bija viena. Man viņas bija ļoti žēl. Pienācu pie viņas un tad arī sākās mūsu draudzība,” stāsta Edoardo Vatikāna medijiem ar bērna maigumu, pateicoties kuram viņi redz to, ko bieži vien neredz pieaugušie.
Arī skolā abi draugi vairs nešķīrās, lai arī mācījās dažādās klasēs. Viņi iestājās basketbola grupā, kas ir paredzēts cilvēkiem ar invaliditāti un tiem, kas viņiem var palīdzēt. Tā ir vesela sporta asociācija, ko ir palīdzējusi izveidot un vada Gaijas mamma Mikela Oriella. Tā ir arī sava veida iekļaušanas forma, kas nosaukta par “baskin” un tās mērķis ir dalīties citam ar citu, palīdzēt, būt vienotai, savstarpēji atbalstošai komandai.
“Kas man patīk Gaijā? Tas, ka viņa vienmēr smaida,” saka Itālijas Republikas goda apliecības saņēmējs. “Es viņai esmu kā personīgais treneris,” atzīst Edoardo. Tiesa, viņu saprot ne visi. Daži pat uzdrošinās iedzelt, sakot: “Ja jau tu spēlē kopā ar invalīdiem, tad arī pats esi invalīds”. Taču Edoardo atbild: “Es palīdzu cilvēkiem”.
Par zēna draudzību ar Gaiju priecājas viņas vecāki Mikela un Tevfiks, kurš ir nācis no Turcijas. “Mūsu meita nerunā, bet ir cilvēki, kuri saprot viņu bez vārdiem. Ar Edoardo un citiem sirdī jūtīgiem bērniem, sapratnei nav šķēršļu. Saprasties bez vārdiem ir reta mīlestības forma. Tas nozīmē ienākt kāda cilvēka pasaulē, kas riskē būt aizmirsts. Ir gadījies, ka Gaija tiek aizmirsta, piemēram, fotografējoties grupā. Taču atrodas bērni, kā Edoardo, kas viņu ne tikai pamana, bet atved pie pārējiem.”
Gaija runā caur smaidiem, apskāvieniem, smiekliem. Viņa nesavtīgi dalās visā, ar ko vien var dalīties. Taču, domājot par Gaijas nākotni, vecākus dažreiz māc bailes. “Pastāv risks, ka tādi bērni kā viņa, kļūstot pieauguši, var palikt vieni. Ja blakus nav jūtīgas dvēseles, viņi var nonākt izolācijā,” saka Mikela Oriella. Viņa aicina ģimenes veidot kopienas, alianses, atvērties citiem, jo Gaijai līdzīgu stāstu ir diezgan daudz.
Kamēr Edoardo novēl, lai viņa un Gaijas draudzība turpinātos, asociācijas “Baskin” vadītāja apliecina, ka patiesais spēks slēpjas labajā, ko darām citiem. “Tas, kurš sirdī prot palikt bērns, nesaskaras ar grūtībām, ejot pret straumi. Tas nenozīmē vājumu. Šāds cilvēks ir cerības nesējs,” ir pārliecināta Mikela.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte