MAP

Gleznotājs Ivans Marčuks Gleznotājs Ivans Marčuks  (Yurko Hanchuk)

Gleznotājs Ivans Marčuks: "Cilvēki, steidzieties darīt labu!"

“Visu savu mākslinieka dzīvi mans moto ir bijis: “Cilvēki, steidzieties darīt labu”, intervijā Vatikāna Radio saka ukraiņu gleznotājs Ivans Marčuks.

Svitlana Duhoviča - Vatikāns

Līdz 24. februārim Kančeleria pilī (Palazzo della Cancelleria) Romā, ir skatāma viņa izstāde ar nosaukumu “Episkā realitāte”. 88 gadus vecais pliontānisma, jeb “vijuma” mākslas virziena tēvs, kuru pazīst visā pasaulē, piebilst: “Katrs dara labu, kā māk. Es visu savu dzīvi esmu veltījis mākslai.”

Ivans Marčuks ir dzimis 1936. gadā Moskalivkas ciematā Ternopiļas apgabalā Ukrainas Rietumos. Mīlestību uz mākslu viņš izjuta jau agrā bērnībā, kad sāka zīmēt. Tā kā ģimene bija nabadzīga, viņam nebija ne zīmuļu, ne akvareļu, tāpēc topošais mākslinieks zīmēja ar ziedu un augu sulu.

Pēc tam, kad Marčuks jau bija pabeidzis Lietišķās mākslas skolu un Ļvivas Mākslas universitātes Dekoratīvās mākslas nodaļu, viņš 60. gadu otrajā pusē pārcēlās dzīvot uz Kijivu. Šeit strādāja kā gleznotājs Nacionālās Zinātņu akadēmijas Cietvielu institūtā, vēlāk Monumentālās un dekoratīvās mākslas kombinātā, kur atbilstoši padomju laikam, valdīja mākslinieciskās vienveidības ideoloģija. “Tur strādājot, ātri izpildīju savu uzdevumu un man palika daudz brīva laika,” atceras gleznotājs. “Sāku gleznot uz nelielām papīra lapām ar pildspalvu un tinti, un biju ļoti laimīgs, jo spēju kaut ko radīt. Nezināju, kas galu galā sanāks, bet jutu, ka ir jābūt kaut kam skaistam.”

Tā Ivans Marčuks sāka attīstīt savu mākslas veidu, kas neietilpa sociālreālisma kanonos. Viss, kas nebija figuratīvs, kas bija abstrakts, jebkuri brīvas formas meklējumi tika uzskatīti par padomju režīmam ideoloģiski bīstamiem. “Mani darbi izstādēs netika pieņemti, tie bija liegti,” atceras mākslinieks, “taču, jutu nepieciešamību strādāt. Maz pamazām sāku strādāt dažādās darbnīcās, sāku izstādīt savas gleznas Rakstnieku savienībā, Komponistu savienībā, Amosova klīnikā, Medicīnas bibliotēkā. Citur tos izstādīt nedrīkstēju. Mani darbi tika pieskaitīti amatniecības mākslai un vienmēr paturēti modrā uzraudzībā.”

Viss  Ivana Marčuka mākslas ceļš ir nemitīgi jaunu stilu un jaunu tehniku meklējumi. No šejienes izkristalizējusies viņa unikālā tehnika “pliontānisms”. Nosaukums aizgūts no ukraiņu valodas vārda “vīt”. “1972. gadā,” stāsta nu jau sirmais vīrs, “es atrados Sednivas ciematā Čerņihivas reģionā. Tur pirmoreiz apmeklēju Mākslinieku namu. Bija novembris. Mežs. Koki bez lapām. Ak Dievs, kas par gleznu, kas par brīnumu! Es sev teicu: “Zīmēšu tā un vēl labāk. Biju atradis sev izejas punktu un gandrīz jau tajā pašā dienā zināju, ko darīt. Tādā veidā dzima glezniecības tehnika “pliontānisms”, kuru šodien pazīst visā pasaulē. Tā ir jauna tehnika, XX gadsimta tehnika”.

Nespēja īstenot savu māksliniecisko potenciālu padomju totalitārisma apstākļos Marčukam lika emigrēt uz ārzemēm. “Gandrīz 20 gadus mani darbi bija aizliegti,” viņš stāsta. “Kad sākās “perestrojka”, tūlīt atstāju dzimto zemi, jo gribēju būt brīvs un gribēju strādāt. Līdzi paņēmu 10 gleznas un nonācu Sidnejā. Sākās ļoti intensīvs periods, gandrīz vai “pasaules iekarošana”, taču – ar mākslu.”  

2007. gadā Britu laikraksts “The Daily Telegraph” Ivanu Marčuku klasificēja kā vienu no 100 mūsdienu ģēnijiem. Mākslinieks savus darbus ir varējis izstādīt vairāk nekā 200 personālizstādēs dažādās pasaules valstīs. Jaunajiem gleznotājiem, lai gūtu panākumus, viņš iesaka daudz strādāt: “Man māksliniekiem ir kāda recepte: ņemiet kalendāru un visas sarkanās dienas pārvērtiet par melnām, un kopā ar mani dzīvojiet saskaņā ar melno kalendāru. Ar to vēlos teikt, ka man nav brīvdienu, nav atvaļinājumu. Es nekad neesmu svinējis, piemēram, savu dzimšanas dienu.”

Visa šī pašaizliedzība un uzcītība atmaksājas, kad Marčuks redz aizkustinājumu to cilvēku acīs, kuri aplūko viņa darbus. “Darīt labu ir patīkami. Darīt sliktu… nezinu, kā cilvēki to spēj. Lai darītu sliktu, daudz nevajag. Darīt labu, pārnestā nozīmē, maksā ļoti dārgi. Taču, ļaunums ir tikai izklaide. Nogalināt cilvēkus, kā tas notiek šodien, ir tikai spēle,” saka ukraiņu gleznotājs.

Ukrainā Ivans Marčuks atgriezās 2011. gadā, bet 2022. gada sākumā plaša mēroga karš lika atkal doties emigrācijā. Neraugoties uz vecumu un sāpēm par savas tautas likteni, viņš tūlīt ķērās pie darba. “Man bija glezna un tā ir joprojām. Tā saucas “Un redzēju ar zivīm noklātu zemi”. Es to uzgleznoju pēc traģēdijas Černobiļā. Tad no prāta man neizgāja šis karš, jo pieredzu to pirmajā personā. Es uzgleznoju nelielu gleznu “Un redzēju zemi, noklātu ar ķermeņiem”. Viss laukums ir noklāts ar cilvēkiem, kas guļ uz zemes… Tā ir realitāte. Vēlāk man tika jautāts par darbu kara laikā un es atbildēju: Pietiek! Vairs nevienas gleznas par karu!”

 “Ir cilvēki, kuri karu redz īstenībā, kuri sāpju dēļ sajūk prātā, kuri zaudē dzīvību. Kā to visu varu uzgleznot un vēl viņiem rādīt? Viņi to redz īstenībā! “Un tu, draugs, neesi bijis frontē, neesi redzējis, tu izgudro šos tēlus…” “Es teicu: cilvēkiem ir nepieciešams mierinājums, viņi ir kaut nedaudz no kara jāattālina, jāattālina no šīm briesmīgajām domām.” “Es esmu redzējis upura dzīvi,” noslēgumā saka Ivans Marčuks, pārdomājot savu ilgo mākslinieka ceļu, “bet to, ko esmu izdarījis, attaisno visus šos upurus. Esmu patiešām gandarīts par to, ko esmu paveicis.”

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte

17 februāris 2025, 23:12