Pūķa varai nepiederēs pēdējais vārds pār dzīvi un vēsturi
Inese Šteinerte - Vatikāns
15. augustā viņš bija devies uz Abu Gošas benediktiešu abatiju 10 kilometru attālumā no Jeruzalemes. Šeit, Svētajā Misē viņš teica homīliju, kas bija balstīta uz Svēto Rakstu lasījumu no Atklāsmes grāmatas. Kardināls paskaidroja, ka milzīgais sarkanais pūķis ar septiņām galvām un desmit diadēmām ir skaidrs ļaunā varas atspoguļojums pasaulē. Šis pūķis, jeb Sātans nebeigs uzbrukt pasaulei, jo īpaši tiem, “kuri pilda Dieva baušļus un kam ir Jēzus Kristus liecība” (12,17).
“Mēs visi vēlamies, lai ļaunums tiktu uzvarēts pēc iespējas ātrāk, lai tas pazustu no mūsu dzīves. Taču tas tā nav. Mums arvien no jauna ir jāmācās sadzīvot ar sāpīgo apziņu, ka ļaunuma vara turpinās būt klātesoša pasaules un mūsu dzīvē,” atzīmēja patriarhs Picaballa. “Ar saviem spēkiem vien mēs nespēsim uzvarēt šī pūķa milzīgo spēku. Lai cik smags un grūti saprotams, tas ir noslēpums, kas pieder mūsu šīszemes realitātei. Taču, tā nav padošanās. Tieši pretēji, tā ir pasaules dzīves dinamiku apzināšanās, nebēgot un nebaidoties, tajās nepiedaloties un arī tās neslēpjot.”
Kardināls norādīja, ka Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki atgādina, ka ir kāds, kura priekšā šis ļaunums ir bezspēcīgs. Pūķa varu nevar uzvarēt kādas dzimšanas priekšā, kādas mātes, kura dzemdē, priekšā, kura dāvā dzīvību. Pūķis nevar gūt virsroku pār dzīvības sēklu, pār mīlestības augli. Atklāsmes grāmatā teikts, ka sieviete, īs attēls, pēc tam, kad ir laidusi pasaulē vīriešu kārtas bērniņu, kurš valdīs visas tautas ar dzelzs zizli (12,5), rada patvērumu tuksnesī (12,6). Dievs gādās par viņu tuksnesī. Bībelē tuksnesis nav tukšuma vieta, bet vieta, kur gādā Dievs.
Jeruzalemes latīņu rita patriarhs atzīmēja, ka pašreizējā Svētās Zemes pieredzē, kas ir tik smaga un sarežģīta, Dievs turpina gādāt par ticīgajiem, brīdinot tos par ļaunā spēku, par pasaulīgo varu, kas šajā zemē un šajā laikā šķiet gūstam virsroku. “Mēs visi vēlamies, lai šī kara situācija un tās sekas pār mūsu kopienu dzīvi ātrāk beigtos, un mums ir jādara viss iespējamais, lai tas notiek, taču nedrīkstam lolot ilūzijas. Kara beigas nenozīmēs ienaida un tā izraisīto sāpju beigas. No daudzu cilvēku sirdīm joprojām turpinās izrietēt dusmas un vēlme pēc atriebības,” teica kardināls, piemetinot, ka Svētā Zeme, kura glabā visaugstāko Dieva atklāsmi un manifestāciju, šķiet, ir arī Sātana varas visaugstākās manifestācijas vieta.
“Ko darīt?” jautāja Pjerbatista Picaballa. Viņš paskaidroja, ka to rāda tieši šis Atklāsmes grāmatas fragments, proti, šajā vardarbīgajā un tik liela ļaunuma pārvaldītajā pasaulē, mēs, ī, ticīgo kopiena, esam aicināti “laist pasaulē vīriešu kārtas bērniņu”, jeb sēt dzīvības sēklu. Šajā nāves un sagrāves kontekstā ir jāturpina saglabāt uzticība, jāapvienojas ar daudziem cilvēkiem, kuriem vēl ir drosme tiekties pēc labā, un kopā ar viņiem radīt atveseļošanās un dzīvības kontekstus.
“Mēs dzīvosim tuksnesī, nevis pilsētā. Tātad, mēs nebūsim pasaules centrs. Varbūt mūsu būs maz, bet būsim dažādi, nekad nepielāgosimies un varbūt tāpēc, kļūsim neērti. Katrā ziņā, mēs būsim vieta, par kuru gādā Dievs, būsim Dieva sargāts patvērums, vai vēl labāk, mēs paši esam aicināti būt par patvērumu tiem, kuri vēlas glabāt dzīvības sēklu visās tās formās,” Svētās Mises homīlijā teica kardināls Picaballa.
“Zinām, ka agrāk, vai vēlāk pūķis tiks sakauts,” apliecināja sprediķotājs. “Taču zinām, ka viņš turpinās plosīties vēsturē un ka visa šī ļaunuma izraisītās asinis, to asinis, kuri glabā Jēzus liecību (12,17) un katra nevainīgā asinis ne tikai Svētajā Zemē, Gazā un jebkurā citā pasaules vietā, nav aizmirstas. Mēs ticam, ka šīs asinis plūst zem altāra, ir sajaukušās ar Jēra asinīm un piedalās atpestīšanas darbā. Tā ir vieta, kur mums jābūt, tas ir mūsu patvērums tuksnesī.”
Patriarhs Picaballa atgādināja, ka kristīgā dzīve ir dzīve, kas apgāž pasaulīgos kritērijus. Kad Dievs ienāk vēsturē, Viņš pilnībā pārveido cilvēku dzīvi. Kā tiek dziedāts “Magnificat” dziesmā, tie, kas ir bijuši vareni, tiek gāzti no troņiem, bet pazemīgie paaugstināti. Bagātie tiek atstāti tukšā, bet nabagi kļūst bagāti, utt. Kungs “apgāž” pats savu situāciju. Viņš ir pirmais. Ar iemiesošanos viņš nostājas cilvēku pusē. Dievs kļūst cilvēks. Turpmāk Viņš “apgāž” katru situāciju, ko sastop savā ceļā, līdz Lieldienās “apgāž” nāves valstību. Šādā veidā Dievs darbojas ar jebkuru, Viņš ienāk un “apgāž”.
Jeruzalemes latīņu rita patriarhs norādīja, ka Jaunavas Marijas debesīs uzņemšana, viņas pilnīgā piedalīšanās ar miesu un dvēseli Kristus uzvarā, anticipē arī mūsu, kā kristīto un ar Kristus asinīm atpirkto Dieva bērnu likteni. Marija bija svētīga, jo ticēja, viņa pieredzēja to, ka beigās tiek pasludināts sākums. Pūķa nāvējošajai varai nepiederēs pēdējais vārds pār dzīvi un vēsturi.