Tēvs Patons: "Nepaliksim ieslodzīti tukšajā kapā!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētās Zemes kustods aicināja svinēt Jēzus Augšāmcelšanās svētkus, neļaujot sevi nospiest apstākļiem, kādos ne tikai viņi, bet daudzi cilvēki pasaulē ir spiesti dzīvot – apstākļos, kur tiek runāts par sakāvi un nāvi, par kariem, pandēmijām, zemestrīcēm, ekonomiskajām krīzēm, dabaskatastrofām un tām katastrofām, ko izraisījusi cilvēka aizslēgšanās pret savu sirdsapziņu un dažreiz arī mūsu iekšienē mītošais ļaunums.
“Deviņus gadus man ir privilēģija svinēt Lieldienas vietās, kas liecina par Jēzus augšāmcelšanos un Viņa pirmo parādīšanos virkni,” teica tēvs Patons. Viņš minēja tukšo kapu un netālu esošās kapelas, kas atgādina par Jēzus tikšanos ar māti Mariju, ar Magdalēnu un citām sievietēm; tikšanos Emmausā, kur Jēzus sevi atklāj, laužot maizi; Pēdējo vakariņu namu, kur Viņš parādās mācekļiem Lieldienu vakarā un astoņas dienas vēlāk.
Franciskāņu tēvs Frančesko Patons domās uzkavējās Tabgā, vietā, kas atrodas Galilejas ezera krastā netālu no Kafarnaumas, no Svētību kalna un Magdalas. Mariju Magdalēnu Jēzus lūdza pateikt saviem brāļiem, ka Viņš ir augšāmcēlies un ka dodas uz Galileju, kur viņi to atkal varēs satikt vietā, kur viss sākās pirms trim gadiem.
Tabgā, ezera krastā, Jēzus parādījās Pēterim un citiem sešiem mācekļiem, kuri gatavojās zvejai, it kā būtu aizmirsuši par savu aicinājumu, jo tos nomāca sava Skolotāja nāve. Tabgā Augšāmcēlušais Jēzus parādās neilgi pirms ausmas, kad vairs nav nakts, bet arī diena vēl nav sākusies. Viņš parādās, kad ir grūti atpazīt seju, taču ne balsi.
Augšāmcēlušais parādās un aicina izmest tīklus vēlreiz, lai arī šķiet, ka iegūt lomu būs bezcerīgi. Viņš, tātad, prasa sev uzticēties, uzticēties vēlreiz un līdz galam, jo tikai Viņš spēj pārvērst mūsu neveiksmes un piepildīt mūsu tukšumu. Augšāmcēlušais parādās un uzdod Pēterim vissvarīgāko jautājumu, to pašu, ko Viņš uzdod mums: “Vai tu mani mīli vairāk par visu un visiem? Ja patiesi mani mīli, tad vari sākt man sekot. Ja patiesi mani mīli, vari sākt rūpēties par cilvēkiem, ko tev uzticu. Ja patiesi mani mīli, arī tu varēsi ziedot savu dzīvi līdz galam, līdz pašam galam, kā es.”
“Ja vēlamies svinēt Lieldienas,” uzsvēra tēvs Patons, “ja vēlamies tās svinēt piepildīti, tad arī mums ir jāiemācās nepalikt ieslodzītiem tukšajā kapā. Augšāmcēlušais Jēzus mums iet pa priekšu. Ja vēlamies svinēt Lieldienas, mēs nevaram palikt ieslodzīti mūsu personīgajās neveiksmēs – gan cilvēciskajā, gan reliģiskajā nozīmē. Ja vēlamies svinēt Lieldienas, tad nevaram palikt arī nospiesti zem smagā akmens, ko uzliek apkārtējie apstākļi…”
Svētās Zemes kustods uzsvēra, ka Augšāmcēlušais Jēzus to visu jau ir uzvarējis un Viņš tikai prasa: “Vai mīli mani tiktāl, ka man pilnīgi uzticies? Vai esi gatavs sākt visu no jauna kopā ar mani? Vai vēlies likt mani savas dzīves centrā?” Tikai tad būs iespējams atkal teikt: “Seko man, uzņemies rūpes par cilvēkiem, ko tev uzticu un kopā ar mani iemācies ziedot savu dzīvi”. Tēvs Patons paskaidroja, ka tikai un vienīgi tad arī mēs kļūsim spējīgi atpazīt Jēzu, kad nav vairs nakts un vēl nav arī diena, un sapratīsim, ka cerot uz Viņu, nekad nebūsim vīlušies, apmānīti, vai apjukuši, bet paļāvīgi kopā ar Viņu varēsim staigāt laika takas pretim mūžīgajām Lieldienām.