MAP

Tēvs Tomašs Mavričs savas vizītes laikā Ukrainā Tēvs Tomašs Mavričs savas vizītes laikā Ukrainā 

Vincentiešu kongregācijas ģenerālpriekšnieka atziņas pēc vizītes Ukrainā

“Arī pēc trim kara gadiem, neciešamām sāpēm un ciešanām, visi paliek savās vietās, tur, kur jebkurā brīdī var nokrist drons, vai kāds cits kara ierocis sagraut māju, dzīvokli, baznīcu. Taču, viņi turpina pulcēties kopā, lūgties un palīdzēt ikvienam,” tā Svētā Vincenta no Paulas vīriešu un sieviešu kongregāciju devumu Ukrainā raksturo ģenerālpriekšnieks, tēvs Tomašs Mavričs. Sev uzticētās kopienas viņš apmeklēja no 10. līdz 22. martam.

Svitlana Duhoviča - Vatikāns

 “Manas vizītes mērķis,” stāsta reliģiskais intervijā Vatikāna medijiem, “bija vienkārši pabūt ar viņiem kopā. Pabūt tur, lai apliecinātu kongregācijas tuvību, lai viņi nejustos aizmirsti, vai pabīdīti malā. Mēs nemitīgi lūdzamies par Ukrainu, kā to dara visā pasaulē, un cenšamies kontaktēties ar tālruņa, vai e-pasta palīdzību. Taču, uzskatīju, ka labāk būs aizbraukt un redzēt, pie tam, ne tikai vienu, vai divas vietas, un neraugoties uz to, vai tās atrastos drošā, vai bīstamā reģionā. Tur ir mūsu brāļi un arī man bija nepieciešams būt tur.” Tēvam Tomašam izdevās apmeklēt visas sešas vincentiešu Misiju kongregācijas kopienas. Tās atrodas Kijivā, Odesā, Harkivā, Perečinā Aizkarpatos un Snijatinā Ivano-Frankivskas apgabalā.

Uz jautājumu, vai bija bail, ģenerālpriekšnieks atbild: “Nē, nemaz. Manī bija pilnīgs miers. Pat dzirdot dronus Kijivā, Odesā un Harkivā, vai sirēnu kaucienus, kad tuvojas briesmas, jutos mierīgs. Un tā ir žēlastība. Nekādu baiļu. Man tas bija tikpat kā apmeklēt mūsu misijas pirms kara”.

Tēvs Tomašs Mavričs precizē, ka uz Ukrainu bija devies nevis, lai “teiktu uzrunas, lasītu lekcijas, vai dotu norādījumus”, bet gan tāpēc, lai “mācītos, klausītos, skatītos, tiktos ar cilvēkiem”. Tas, ko vincentiešu saimes vadītājs varēja vērot daudzajās tikšanās reizēs ne tikai ar brāļiem, bet arī ar citām svētā Vincenta no Paulas dibinātajām un no viņa iedvesmojoties izveidotajām kopienām, bija galvenokārt ticības liecība. “Es viņiem teicu: “turpiniet lūgties, piedalīties Euharistijā un pat šajās briesmīgajās situācijās, ko esat piedzīvojuši un turpināt piedzīvot, nemitējieties ticēt, ka Jēzum būs pēdējais vārds, ka patiesībai būs pēdējais vārds,” stāsta tēvs Tomašs.

Vēl viena lieta, kas pārsteidza slovēņu izcelsmes argentīniešu reliģisko, ir daudzu priesteru, klostermāsu un laju dāsnums, kuri palīdz tiem, kam tas ir nepieciešams. Lai arī paši ir nonākuši kritiskos apstākļos, viņi nedomā tikai par sevi un savām kopienām un ģimenēm, bet ir gatavi palīdzēt citiem, sagādāt humanitāro palīdzību, ierodoties dažādos ciematos, pilsētās, un ja ir iespējams, arī pie kareivjiem frontē.

Kādi ir galvenie izaicinājumi, ar ko saskaras vincentiešu reliģiskās saimes priesteri, māsas un laji Ukrainā? Tēvs Mavričs apliecina, ka viņiem ļoti svarīgi ir sajust garīgo atbalstu no pārējās pasaules, no citu zemju vincentiešiem un ja iespējams, saņemt humanitāro palīdzību.  Palīdzība joprojām ir vajadzīga gan priesteriem, gan māsām un lajiem, jo viņi ir organizējušies tā, lai to nogādātu uz dažādām Ukrainas vietām, no kurām saņem lūgumus. Galvenokārt, ir vajadzīgi medikamenti, pārtika, autiņi, apģērbs, palagi, siltas segas.

 “Viņi ir varoņi, jo paliek tur, nedodas projām,” par sev uzticētajiem reliģiskās saimes piederīgajiem saka ģenerālpriekšnieks. Ļaudis Ukrainā viņiem saka: “Ja jūs, priesteri, brāļi, māsas, aizbrauksiet, tad arī mēs, laji, brauksim projām. Ja mūs neatstāsiet, arī mēs paliksim.” Tā tas arī notiek, paliek visi. Arī tie, kuri bija aizbraukuši kara sākumā, vēlāk atgriezās.”

Savas vizītes 11 dienu laikā vincentiešu kongregācijas ģenerālpriekšnieks satika daudz cilvēku, redzēja viņu acis un uzklausīja viņu stāstus – to, ko parasti neredz mediju piedāvātajos attēlos ārpus Ukrainas. “Televīzijas ziņu raidījumos,” viņš atzīmē, “tiek runāts par kaujām starp krieviem un ukraiņiem, tiek pieminēti skaitļi, dažādas tikšanās Eiropas un pasaules līmenī, var redzēt sagrautas ēkas, taču nav iespējas dzirdēt cilvēkus, kuri stāsta par to, ko piedzīvojuši, par ciešanām, dēlu un meitu zaudējumiem, par tiem, kuri cīnās frontē, arī par tiem, kuru mājas ir izpostījis kāds drons, vai cits ieroču veids, vai par sāpēm, ar kuru psiholoģiskajām sekām nāksies rēķināties visu mūžu… .”

Tēvs Tomašs ir sapratis arī, kādu jēgu ukraiņi piešķir savām sāpēm. “Viņi saka: “Šī ir mūsu zeme un ja to pazaudēsim, tad pazaudēsim savu identitāti. Kas mēs tad būsim, vai kļūsim?” Kad sākās invāzija ar tūkstošiem mirušo, miljoni cilvēku pameta valsti. Tas viss liek uzdot jautājumu: “Ja pēc tik daudziem cilvēku zaudējumiem arī mūsu ģimenes un paaudzes, kas nāks, pazaudēs apziņu par to, kas viņi ir? Tāpēc viņi cīnās, lai arī nav viegli pieņemt to, ka ir jādodas pirmajās kaujas līnijās. Viņi tic, ka Jēzum būs pēdējais vārds, ka atnāks patiesība un iestāsies taisnība, bez šaubām, par smagu cenu”.

Atgriezies no Ukrainas, tēvs Tomašs Mavričs sirdī ir atvedis trīs lietas, kas apkopo visu teikto. Pirmā ir nesatricināmā ticība, “jo arī pēc trim kara gadiem, trim neciešamu sāpju un ciešanu gadiem, tik daudzi turpina palikt savās vietās, turpina lūgties.” Otrā lieta ir atvērtība. “Vincentiešu saime,” uzsver ģenerālpriekšnieks, “ir kļuvusi daudz lielāka, nekā pirms tam.” Piemēra pēc viņš piemin kādu draudzi Harkivā. “Varētu padomāt, ka tā ir sarukusi, taču es redzēju pretējo. Kara sākumā tā bija tukša, jo visi bija devušies prom, taču dažas nedēļas vēlāk prāvests atgriezās un arī ticīgie sāka atgriezties. Uz baznīcu nāk ne tikai katoļi, var redzēt arī daudzus pareizticīgos un tādus, kuri ticību nepraktizē. Pateicoties viņu atvērtībai palīdzēt citiem, cilvēki nāk un lūdzas. Trešā lieta, ko vēlas pievienot tēvs Tomašs, ir pāvesta Franciska atgādinājumi, ka karš nerisina nevienu problēmu, tas nekad nav miera ceļš. “Lai nonāktu pie miera, ir jāveic pavisam cits ceļš,” ir pārliecināts vincentiešu reliģiskās saimes vadītājs.

Tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte

29 marts 2025, 17:39