Cerības tematam veltītas debates Svētās Sirds Katoļu universitātē
Inese Šteinerte - Vatikāns
Kā saskatīt cerības zīmes aizvien sadrumstalotajā pasaulē, kurā multilaterālisms un lielās starptautiskās institūcijas, tādas kā ANO, ir nonākušas dziļā krīzē un izrādās bezspēcīgas pasaulē notiekošo karu priekšā? Kā to rast atsevišķās zemēs, kur sabiedrībā notiek šķelšanās un pastiprinās spriedze?
Vēloties atbildēt uz pāvesta Franciska aicinājumu, kas ietverts Jubilejas gada bullā “Spes non confundit” – “Cerība nepieviļ”, Svētās Sirds Katoļu universitāte studentiem ir vēlējusies piedāvāt starpdisciplināras pārdomas, kas vestu pie konkrētiem projektiem, ko iedzīvināt praksē. “Tas viss ir iekļaujams sarežģītajā ģeopolitiskajā scenārijā, kur vienmēr ir nepieciešama starptautiskā diplomātija un sadarbība attīstības labā,” teica viens no debašu dalībniekiem, bijušais Itālijas pastāvīgais pārstāvis Eiropas Savienībā Pjero Benussi. Viņš norādīja, ka “mūsdienu situācija klauvē pie diplomātijas durvīm, kā tas jau vairākkārt ir noticis pagājušajā gadsimtā.”
Benussi, kurš Politisko un sociālo zinātņu fakultātē pasniedz kursu “Mūsdienu diplomātija starptautiskajās attiecībās”, atgādināja, ka “ja jau cerība ir ietverta diplomātiskajā vīzijā, kuras mērķis ir miers un ekonomiskā labklājība, tad to šī gada janvārī skaidri ir definējis pāvests Francisks uzrunā diplomātiskajam korpusam. Runājot par patiesības diplomātiju, viņš vērsa uzmanību ne tikai uz pasaules, bet arī uz sabiedrības polarizāciju, kas, pakļaujot riskam apziņu par pilsoņu drošību, apdraud demokrātisko procesu stabilitāti.”
Delikātajā un nestabilajā ģeopolitiskajā kontekstā tiek domāts arī par starptautisko sadarbību. Kā atzīmēja fonda “Imagine Esg” prezidents Fabio Melloni, Amerikas Savienotās Valstis ir nolēmušas atcelt ap 80% humanitārās palīdzības, kas gadu desmitiem ir sniegta vairākām zemēm visā pasaulē. Melloni brīdināja, ka līdzīgu izvēli var atdarināt arī citas valstis. Debatēs izskanēja apgalvojums, ka šādu politisko lēmumu priekšā ir gūti runāt par cerību. Un tomēr, sadarbība attīstības labā ir nemitīgs piemērs, kā panākt, lai pārmaiņu procesā tiktu ievērots cilvēciskais faktors. “Savas aktivitātes laikā esmu iepazinis cilvēkus, kuri man palīdzēja saprast, ka sadarbība ir inovatīva, radoša, tā ir eksperimentēšana ar idejām, pārveidojumu auglis, kas sākas no apakšas un ievada procesu, kas spēj mainīt lietas,” teica Fabio Melloni. Viņš apgalvoja, ka tā rodas cerība, tajā skaitā arī smagos apstākļos, un, ka universitātes ir ideāla vieta, kur var notikt “miera celtnieku” un “attīstības veicinātāju” formācija.
Lai “reanimētu cerību”, profesors Rikardo Redaelli, kurš pasniedz Āzijas valstu vēsturi, aicināja atteikties no pazīstamās Tomasa Hobsa loģikas, saskaņā ar kuru, ārpusē atrodas ienaidnieks, pret kuru ir jāaizstāvas. Redaelli apgalvoja, ka miers nav vienīgi “konfliktu neesamība”, vai “pamiera meklējumi par katru cenu”, bet gan “jau pašu konflikta sakņu novēršana”. Atsaucoties uz Franciska enciklikā ietvertajiem vārdiem, profesors atgādināja, ka “mieru ceļam mēs katrs un katram ir jāpieliek pūles, lai tas būtu iespējams”.
Ekonomiskās politikas docētāja Simona Bereta, savukārt, apgalvoja, ka “cerībai, kura mums tik ļoti ir nepieciešama un kura pasaulei dara labu”, “ir jāsatur krietna daļa racionālisma un reālisma”. Raudzīties uz priekšu racionāli, nozīmē mainīt apstākļus attiecībā uz nabadzīgo zemju parādu. Tika pieminēts, ka 2023. gadā šis parāds sastādīja 97 triljonus dolāru.
Miers ir atkarīgs arī no cilvēka cienīgiem dzīves apstākļiem. Tāpēc, kā precizēja docētāja Bereta, ir nepieciešams “pārdomāt globālo finanšu arhitektūru”. Šī pārdomāšana nevar notikt bez to cilvēku balss uzklausīšanas, kuri “apbruņojušies ar cerību”, meklē labākus dzīves apstākļus. Tie ir migranti, kuriem “vārdu deva” Vispārējās socioloģijas docētāja Laura Dzanfrini, nolasot dažas aizkustinošas liecības. “Ļaut runāt migrantiem, nozīmē tos humanizēt, korektā veidā interpretēt atšķirības un atklāt mūsu sabiedrības vērtības, spējot pārkāpt vienveidību, uz kādu šīs vērtības ir celtas un tādējādi saskatot potenciālu, kāds piemīt daudzveidībai,” teica Svētās Sirds Katoļu universitātes pārstāve.
No šejienes izriet cerība, kas “entropiskajā krīzē”, ko pārdzīvojam, var palīdzēt mūs “novietot tur, kur mēs vairs neatrodamies,” kā to apliecināja sociologs Mauro Magati, kurš izvirzīja “dzīva cilvēka relacionālās struktūras” konceptu. Viņš paskaidroja, ka “cerība palīdz ne tikai domāt, bet arī atšķirīgi rīkoties, tā palīdz atgūt rīcībspējas ideju”. Magati atzīmēja, ka cilvēks ir pārņemts ar ražošanu, savukārt, rīcībspēja nozīmē “būt”, “likt būt” un “kļūt”, jeb likt sev atklāt patieso cerību, to, kas liek domāt un rīkoties. Izmantojot Vaclava Havela vārdus, Svētās Sirds Katoļu universitātes sociologs teica: “Cerība nav optimisms. Cerība nav pārliecība, ka tas, ko darām, nesīs panākumus. Cerība ir droša apziņa, ka tam, ko darām, ir nozīme”.