Arhibīskaps Kulbokas: "Mobilizēt sirdsapziņas, lai izskaustu kara cēloņus!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Arhibīskaps Kulbokas sāk ar kādas 60 gadus vecas sievietes stāstu, lai labāk paskaidrotu, kas ir karš. Trīs gadus šī sieviete esot pavadījusi cietumā, kur tikusi spīdzināta, nedēļām ilgi neļaujot gulēt. “Vairs nesapratu, ko esmu darījusi un ko nē, kas atbilst realitātei, bet kas ir tikai fantāzija. Vairs neatcerējos, ko biju teikusi un ko parakstījusi,” atceroties pieredzēto, viņa pastāstījusi.
“Šādos apstākļos joprojām atrodas daži tūkstoši cilvēku un līdz šim es personīgi neesmu redzējis nevienu pašu kanālu, kas spētu efektīvi darboties, tāpēc no jauna uzticu šo gūstekņu situāciju visu ticīgo lūgšanai, lai Kungs Visvarenais Dievs ļauj cerēt pret jebkādu cerību, kā to ir uzsvēris arī Svētais tēvs Jubilejas gada bullā. Ar šo vēlos izcelt lūgšanas nozīmi, jo patiešām ir situācijas, kurās no cilvēciskā skatupunkta raugoties, nav izejas,” saka apustuliskais nuncijs Ukrainā.
Raksturojot trešo kara gadu, arhibīskaps Kulbokas atskatās uz viņaprāt, četriem galvenajiem notikumiem. Viens no tiem ir divu grieķu katoļu priesteru Ivana Levitska un Bohdana Heletas atbrīvošana 28. jūnijā. Tie ir redemptoristu kongregācijas piederīgie, kuri cietumā pavadīja vairāk nekā pusotru gadu, un arī viņi bija izbaudījuši smagu pieredzi. “Ir prieks redzēt viņu ticību, pateicoties kurai, neraugoties uz daudzajām grūtībām, kuras nācās izciest apcietinājumā, viņi turpināja pievienot savus upurus Jēzus upuriem,” saka apustuliskais nuncijs.
Cits svarīgs un arī priecīgs brīdis aizvadītajā kara gadā esot bijusi Vatikāna valsts sekretāra, kardināla Pjetro Parolina vizīte Ukrainā jūlija mēnesī. “Tā bija lūgšanas iezīmēta vizīte. Nozīmīgas bija arī Svētā tēva speciālā sūtņa tikšanās ar autoritātēm. Tas bija ļoti konkrēts diskusijas, pārdomu, kontaktu, dialoga brīdis. Bija ļoti svarīgi caur Vatikāna valsts sekretāra fizisko klātbūtni, šeit, Ukrainā, sajust arī Svētā tēva klātbūtni,” atceras Vatikāna diplomāts.
Cits ļoti svarīgs notikums arhibīskapa Kulbokas ieskatā, ir norisinājies pirms dažām nedēļām, 1. februārī, kad apmēram 200 ukraiņu katoļu jauniešu ar video tiešsaistes starpniecību tikās ar Svēto tēvu. “Jubilejas gads ir veltīts cerībai, tajā skaitā šo jauniešu cerībai. Tā bija spēcīga cerības zīme, kas ļāva ne tikai dzirdēt, vai lasīt Svētā tēva teikto, bet redzēt viņu, jo arī caur video bija iespējams sajust viņa klātbūtni, it kā viņš pats atrastos Kijivā.”
Apustuliskais nuncijs Ukrainā piebilst, ka šajās dienās ir saņēmis daudzus solidaritātes apliecinājumus sakarā ar pāvesta veselības stāvokli. Tie ir saņemti ne tikai no katoļticīgajiem, bet arī no citu kristīgo konfesiju līderiem, kā arī no Ukrainas prezidenta kancelejas. Šajos vēstījumos izpaužas patiesas raizes par Svētā tēva veselību. “Man tas šķita pārsteidzoši laikā, kad kara realitāte cilvēkiem aizņem visu prātu, visu viņu eksistences telpu. Tomēr, bija patīkami redzēt, ka domas par pāvesta veselību sasniedz valsts funkcionāru un dažādu konfesiju ganu sirdis,” atzīst arhibīskaps.
Visvaldas Kulbokas atzīmē, ka informatīvā telpa Ukrainā ļoti atšķiras no citām zemēm. Piemēra pēc viņš min sarunu ar kādu reliģisko, kas notikusi pirms dažām nedēļām. Pagājušajā gadā viņš veica savu kalpojumu Ukrainā, bet tagad atrodas Slovākijā. Lūk, ko viņš teicis: “Tikai dažas dienas pēc tam, kad biju šķērsojis Ukrainas robežu, vairs nespēju uztvert situāciju tāpat, kā iepriekš. Mana sirds ir Ukrainā, bet fiziski esmu dažus simtus kilometru tālu no tās, un tas ir ļoti grūti”.
Nuncijs piebilst, ka arī viņš pārdzīvo lielas grūtības, runājot ar cilvēkiem, kuri atrodas citās zemēs, lai saprastu, kādus vārdus izmantot, kā izteikties, jo ļoti atšķiras mentālā telpa. “Pat šāda vienkārša lieta,” viņš stāsta, “daudziem masu medijiem ārpus Ukrainas, jo īpaši laicīgajiem medijiem, šis karš vismaz daļēji ir kļuvis jau pierasts. Savukārt, kad atrodies šeit, ir skaidrs, ka mirušo skaits nemazinās. Mirušo skaits frontē aug. 2023. gadā to bija vairāk, nekā pirmajā kara gadā, bet pagājušajā gadā, vairāk nekā 2023. gadā. Arī mirušo civiliedzīvotāju skaits saskaņā ar ANO ziņojumiem, ir pieaudzis un turpina augt. Arī šeit, Kijivā, starptautiskie masu mediji vēstī par iespaidīgiem lādiņu uzbrukumiem, tiem, kas varbūt notiek reizi mēnesī. Taču, ja man kāds pajautātu, kad bija pēdējā nakts bez dronu uzbrukuma Kijivai, es vairs to neatceros. Ja runājam par Harkivu, vai Hersonu, tās sasniedz arī artilērija, tātad, bombardējumi notiek intensīvāk un to ir daudz vairāk, nekā Kijivā.”
Atgriežoties pie svarīgu notikumu uzskaitījuma, kas pieredzēti pagājušajā gadā, Visvaldas Kulbokas kā pēdējo izceļ Eiropas kustības par nevardarbīgu rīcību 11. un 12. jūlijā Kijivā sarīkoto manifestāciju par mieru Ukrainā. Šāda manifestācija bija sarīkota arī iepriekšējā gadā un to plānots rīkot arī šogad. Kustībā ietilpst gan katoļu, gan arī citu organizāciju pārstāvji, kuri uzskata, ka ir jāmobilizē sabiedrība vēl pirms karu izcelšanās, jo tad, kad karš ir sācies, ir pārāk vēlu.
“Šajās dienās,” saka nuncijs Ukrainā, “kad klausāmies politiķus, redzam, ka šis vairs nav karš pret Ukrainu vien. Ja sākumā kāds domāja, ka tas viss attiecas tikai uz Ukrainu, “uz zemi, kas atrodas tālu”, tad tagad kara sekas sāk skart daudzas zemes. Patiesībā, šāds karš skar visu cilvēci. Ja kāds iedomājas, ka “tas nav mans karš”, patiesība, turpretim, ir tāda, ka šāda veida agresijas karš pret Ukrainu skar ne tikai cilvēku dzīvības, ne tikai mieru Ukrainā, bet tas skar arī starptautiskās tiesības, starptautiskas cilvēktiesības.”
Arhibīskaps Kulbokas paskaidro, ka tad, kad tiek pārkāpti taisnības likumi, nav vairs atbalsta punktu un nevar vairs domāt, ka “man izdosies izglābties”. “Nē, šāda veida agresijas agrāk, vai vēlāk, viena pēc otras, sēj jaunus upurus, aizvien vairāk un vairāk,” brīdina Vatikāna diplomāts. Viņš apliecina, ka tāpēc Eiropas kustība par nevardarbīgu rīcību vēlas attīstīt civilo sabiedrību mobilizāciju, lai kara un miera jautājumu neatstātu tikai politiķu ziņā, bet lai tas nopietni uzrunātu visu sirdsapziņas par to, ko var darīt katrs. Lietuviešu tautības arhibīskaps norāda, ka ir daudz iespēju, kā uzrunāt valdības un starptautiskās organizācijas, lai tiktu atjaunots miers.
Kā pastāstīja nuncijs, sarunās ar militārajiem kapelāniem bieži ir dzirdēts, ka bataljonu komandieri sākumā bijuši atturīgi, redzot priesteri nākam pie karavīriem. Taču, vēlāk viņi redz, ka grēksūdze, lūgšana, liecināšana, viņiem nes cerību – nevis cilvēcisko, bet dievišķo, proti, mūžīgo cerību, kas ir ļoti svarīga. Notiek tā, ka komandieri, arī tie, kuri neticēja priesteru garīgās misijas lietderībai, beigās sāk tos aicināt un jautāt, kad tie atgriezīsies. “Tātad,” rezumē arhibīskaps Kulbokas, “ja dievišķā cerība tur ir tik svarīga, tad šī ir zīme, ka vislielākā dāvana, kāda mums ir vajadzīga Ukrainā, ir spēcīgāk sajust šo cerību, kas nepieviļ, šo dievišķo cerību. Cerību, kuras dēļ mums visiem ir jāaug garīgi. Mums ir nepieciešama liecība par cerību un visas īs garīgā, psiholoģiskā un cilvēciskā palīdzība, un par to pateicos visiem Vatikāna plašsaziņas līdzekļu klausītājiem un lasītājiem,” saka apustuliskais nuncijs Ukrainā.