Leons XIV: lai atgriešanās pie ticības saknēm ļauj mums piedzīvot Dieva iepriecinājumu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Jūs esat devušies šajā ceļojumā no Amerikas Savienotajām Valstīm, manas dzimtenes, lai atgrieztos pie avotiem, vietām un atmiņām par apustuļiem Pēteri un Pāvilu Romā un apustuli Andreju Konstantinopolē”, sacīja Leons XIV. “Tas ir arī veids, kā jaunā un konkrētā formā piedzīvot ticību, kas rodas, klausoties Evaņģēliju, ko mums ir nodevuši apustuļi”.
屹ٲ norādīja, ka nozīmīgi ir arī tas, ka šis svētceļojums notiek Nīkajas koncila atceres 1700. gadadienā. Nīkajas un Konstantinopoles Ticības simbols “joprojām ir visu kristiešu kopīgais mantojums, un daudziem no viņiem Credo ir neatņemama liturģisko svinību sastāvdaļa”. Turklāt, pateicoties providenciālai sakritībai, šogad mūsu Baznīcām sakrīt arī liturģiskā kalendāra svinību datumi, kā rezultātā “mēs varējām vienbalsīgi dziedāt Lieldienu aleluja: «Kristus ir augšāmcēlies! Viņš ir patiesi augšāmcēlies!»”.
Šie vārdi sludina, ka Kristus ir uzvarējis grēka un nāves tumsu – turpināja Svētais tēvs. “Tas mums dod lielu cerību, jo mēs zinām, ka neviens nevainīgo vardarbības upuru sauciens, nevienas māšu, kuras sēro par saviem bērniem, raudas nepaliks nesadzirdētas. Mūsu cerība ir Dievā, un tieši tāpēc, ka mēs pastāvīgi smeļamies no Viņa neizsīkstošā žēlastības avota, mēs esam aicināti būt par tā lieciniekiem un nesējiem”, uzsvēra pāvests. Viņš piebilda, ka katoļu Baznīca šogad svin cerībai veltītu Jubilejas gadu, un izteica cerību, ka arī šis svētceļojums stiprinās visus tā dalībniekus cerībā, “kas rodas no ticības augšāmcēlušajam Kungam!”
ASV ekumeniskā svētceļojuma dalībnieki no Romas dosies uz Konstantinopoli. Leons XIV lūdza nodot sveicienus patriarham Bartolomejam, un izteica cerību, ka pēc dažiem mēnešiem varēs atkal ar visiem satikties, lai piedalītos Nīkajas koncila gadadienas atceres pasākumā.
“Jūsu svētceļojums ir viens no bagātīgajiem ekumeniskās kustības augļiem, kuras mērķis ir atjaunot pilnīgu vienotību starp visiem Kristus mācekļiem, saskaņā ar Kunga lūgšanu Pēdējo Vakariņu laikā: ‘Lai visi būtu viens’ (Jņ 17, 21)”, turpināja pāvests. “Dažkārt mēs uzskatām par pašsaprotamām šīs kopības un vienotības pazīmes, kas, lai gan vēl nenozīmē pilnīgu vienotību, jau liecina par teoloģisko progresu un mīlestības dialogu, kas raksturojuši pēdējos gadu desmitus.”
Leons XIV atgādināja, ka 1965. gada 7. decembrī viņa priekštecis svētais Pāvils VI un patriarhs Atenagors parakstīja kopīgu deklarāciju, tādējādi “izdzēšot no Baznīcas atmiņas un pieredzes ekskomunikas, kas sekoja 1054. gada notikumiem”. “Pirms tam tāds svētceļojums kā jūsējais”, viņš sacīja, “droši vien pat nebūtu bijis iespējams”. Svētais Gars sagatavoja sirdis, lai varētu spert šos soļus, kas ir pravietiska zīme pilnīgai un redzamai vienotībai. “Arī mums, no savas puses, ir jāturpina lūgt no Paraklēta, Mierinātāja, žēlastību, lai mēs varētu iet vienotības un brālīgās mīlestības ceļu”, teica pāvests.
Romas bīskaps uzsvēra, ka “vienotība starp Kristum ticīgajiem ir viena no dievišķā iepriecinājuma dāvanas pazīmēm; Raksti apsola, ka ‘Jeruzalemē jūs tiksiet iepriecināti’ (Is 66, 13)”. Roma, Konstantinopole un citas vietas “nav aicinātas cīnīties par primātu, lai nenonāktu tādā pašā situācijā, kādā bija mācekļi, kuri brīdī, kad kad Jēzus paziņoja par savām gaidāmajām ciešanām, esot ceļā, strīdējās par to, kurš no viņiem ir lielākais (sal. Mk 9, 33-37).
Leons XIV, citējot pāvesta Franciska Bullu, ar ko tika pasludināts Jubilejas gads, norādīja, ka šis Svētais gads mūs orientēs uz kādu citu visiem kristiešiem svarīgu gadadienu: 2033. gadā tiks atzīmēta Pestīšanas 2000. gadadiena. To paveica Kristus ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. “Garīgi mums visiem ir nepieciešams atgriezties Jeruzalemē, Miera pilsētā, kur Pēteris, Andrejs un visi apustuļi pēc Kunga ciešanu dienām un augšāmcelšanās saņēma Vasarsvētkos Svēto Garu un no turienes liecināja par Kristu līdz pat zemes robežām”, teica pāvests.
Uzrunas noslēgumā viņš novēlēja, “lai atgriešanās pie mūsu ticības saknēm ļautu mums visiem piedzīvot Dieva iepriecinājuma dāvanu un padarītu mūs spējīgus, tāpat kā labais Samarietis, izliet pār mūsdienu cilvēci mierinājuma eļļu un prieka vīnu”.