±Ê¨¡±¹±ð²õ³Ù²õ Leons XIV: caur ikdienas atgrie?anos b¨±t par Bazn¨©cu, kas klied¨¥ pasaules tumsu
Silvija Krivte?a ¨C ³Õ²¹³Ù¾±°ì¨¡²Ô²õ
Apustulisk¨¡s pils galvenaj¨¡ kapel¨¡, Siksta kapel¨¡, uz kuras griestiem ir att¨¥lots Dievs, kas rada cilv¨¥ku, Leons XIV teica savu pirmo hom¨©liju un uzreiz nor¨¡d¨©ja ce?u, kas µþ²¹³ú²Ô¨©³¦²¹i j¨¡iet, s¨¡kot ar apustu?a P¨¥tera v¨¡rdiem, kur? atzina Kristu par ¡°dz¨©v¨¡ Dieva D¨¥lu¡±. ±Ê¨¡±¹±ð²õ³Ù²õ aicin¨¡ja uz person¨©gu saikni ar Dievu, ik dienas ejot atgrie?an¨¡s ce?u. Vi?? aicin¨¡ja Bazn¨©cu kop¨¡ izdz¨©vot savu ¡°pieder¨©bu Kungam¡± un nest ¡°labo v¨¥sti visiem¡±.
Pirmie spont¨¡nie v¨¡rdi taj¨¡ pa?¨¡ viet¨¡, kur vakar notika iev¨¥l¨¥?ana un kur ¨¡tri tika iznesti konkl¨¡vam paredz¨¥tie galdi, lai atbr¨©votu vietu alt¨¡rim un kardin¨¡lu kr¨¥sliem. Leons XIV ies¨¡ka dievkalpojumu ang?u valod¨¡, v¨¥r?oties pie ¡°br¨¡?iem kardin¨¡liem¡±, kuri vi?u aicin¨¡ju?i ¡°P¨¥tera kalpo?an¨¡¡± ¡°nest krustu un b¨±t sv¨¥t¨©tiem ar ?o misiju¡±. ¡°Es zinu, ka varu pa?auties uz katru no jums,¡± vi?? sac¨©ja, ¡°lai j¨±s ietu kop¨¡ ar mani, turpinot k¨¡ µþ²¹³ú²Ô¨©³¦²¹, k¨¡ J¨¥zus draugu kopiena, k¨¡ tic¨©gie, kas sludina labo v¨¥sti, sludina Eva??¨¥liju.¡±
P¨¥c tam hom¨©lij¨¡ p¨¡vests Leons XIV sac¨©ja:
"Tu esi Kristus, dz¨©v¨¡ Dieva D¨¥ls" (Mt 16,16). P¨¥teris, atbildot uz M¨¡c¨©t¨¡ja jaut¨¡jumu par tic¨©bu, ar ?iem v¨¡rdiem rezum¨¥ mantojumu, ko µþ²¹³ú²Ô¨©³¦²¹ caur apustulisko p¨¥ctec¨©bu divus t¨±ksto?us gadu ir sarg¨¡jusi, padzi?in¨¡jusi un nodevusi t¨¡l¨¡k. J¨¥zus ir Kristus, dz¨©v¨¡ Dieva D¨¥ls - vien¨©gais Pest¨©t¨¡js un T¨¥va vaiga atkl¨¡j¨¥js.
Vi?¨¡ Dievs, padarot sevi tuvu un pieejamu cilv¨¥kiem, atkl¨¡j¨¡s uztic¨©bas pilnaj¨¡s b¨¥rna ac¨©s, jaunie?a dz¨©v¨©gum¨¡, nobriedu?a cilv¨¥ka sejas vaibstos (sal. Gaudium et spes, 22), un p¨¥c aug?¨¡mcel?an¨¡s par¨¡d¨©j¨¡s sav¨¥jiem ar savu god¨©bas pilno miesu. J¨¥zus par¨¡d¨©ja sv¨¥tas cilv¨¥ces modeli, ko m¨¥s visi varam atdarin¨¡t, k¨¡ ar¨© deva sol¨©jumu par m¨±?¨©go dz¨©vi, kas p¨¡rsniedz visus m¨±su ierobe?ojumus un sp¨¥jas.
P¨¥teris sav¨¡ atbild¨¥ ietver abas ?¨©s lietas: Dieva d¨¡vanu un ce?u, pa kuru j¨¡iet, lai ?autu sevi p¨¡rveidot; neatdal¨¡mo pest¨©?anas dimensiju, kas uztic¨¥ta µþ²¹³ú²Ô¨©³¦²¹i, lai to pasludin¨¡tu visiem cilv¨¥kiem, kas uztic¨¥ta mums, kurus Vi?? ir izredz¨¥jis pirms v¨¥l bij¨¡m veidoju?ies m¨¡tes kl¨¥p¨© (sal. Jer 1,5), atjaunoti Krist¨©bas ¨±den¨©, ¨¡rpus m¨±su ierobe?ojumiem, bez m¨±su nopelniem vad¨©ti un s¨±t¨©ti, lai Eva??¨¥lijs tiktu pasludin¨¡ts katrai rad¨©bai (sal. Mk 16, 15).
Dievs, kas caur j¨±su balsojumu aicin¨¡ja mani par pirm¨¡ no apustu?iem p¨¥cteci, uztic man ?o d¨¡rgumu, lai ar Vi?a pal¨©dz¨©bu es b¨±tu uzticams t¨¡ p¨¡rvaldnieks (sal. 1 Kor 4, 2), str¨¡d¨¡jot µþ²¹³ú²Ô¨©³¦²¹s - J¨¥zus Mistisk¨¡s Miesas lab¨¡, lai t¨¡ arvien vair¨¡k k?¨±tu par pils¨¥tu, kas uzcelta kaln¨¡ (sal. Atkl 21, 10), par pest¨©?anas ??irstu, kas peld pa v¨¥stures ¨±de?iem, par b¨¡ku, kas apgaismo pasaules naktis. Un tas notiek ne tik daudz ?is pils¨¥tas pieminek?u vai ¨¥ku kr¨¡??uma d¨¥? - piem¨¥ram, ?¨©s kapelas, kur¨¡ m¨¥s atrodamies, - cik t¨¡s locek?u sv¨¥tuma d¨¥?, t¨¡s "tautas, ko Dievs ir ieguvis, lai sludin¨¡tu T¨¡ apbr¨©nojamos darbus, kas j¨±s ir aicin¨¡jis no tumsas Sav¨¡ br¨©ni??¨©gaj¨¡ gaism¨¡" (1 P¨¥t 2, 9).
Tom¨¥r pirms sarunas, kur¨¡ P¨¥teris apliecina savu tic¨©bu, ir v¨¥l viens jaut¨¡jums: "Par ko ?audis uzskata Cilv¨¥ka D¨¥lu?" (Mt 16, 13). Tas nav trivi¨¡ls jaut¨¡jums, paties¨©b¨¡ tas attiecas uz svar¨©gu m¨±su kalpo?anas aspektu: realit¨¡ti, kur¨¡ m¨¥s dz¨©vojam, ar t¨¡s ierobe?ojumiem un iesp¨¥j¨¡m, ar t¨¡s probl¨¥m¨¡m un p¨¡rliec¨©bu.
"Par ko ?audis uzskata Cilv¨¥ka D¨¥lu?" (Mt 16,13). Dom¨¡jot par ?o jaut¨¡jumu, m¨¥s varam atrast divas iesp¨¥jam¨¡s atbildes, kas iez¨©m¨¥ daudzas attieksmes.
Vispirms ir pasaules reakcija. Matejs uzsver, ka J¨¥zus saruna ar sav¨¥jiem par Vi?a identit¨¡ti notiek skaistaj¨¡ Filipa C¨¥zarejas pils¨¥t¨¡, kas pilna ar grezn¨¡m pil¨©m, atrodas burv¨©g¨¡ dabas ainav¨¡, Hermona kalna pak¨¡j¨¥, bet kas ir ar¨© ne?¨¥l¨©gu varas aprindu, nodev¨©bu un netic¨©bas vieta. ?is t¨¥ls mums run¨¡ par pasauli, kas J¨¥zu uzskata par piln¨©gi nenoz¨©m¨©gu personu, lab¨¡kaj¨¡ gad¨©jum¨¡ par d¨©vainu person¨¡?u, kas sp¨¥j izrais¨©t izbr¨©nu ar savu neparasto runas un r¨©c¨©bas veidu. Un t¨¡p¨¥c, kad Vi?a kl¨¡tb¨±tne k?¨±st trauc¨¥jo?a god¨©guma un mor¨¡les pras¨©bu d¨¥?, ?¨© "pasaule" nevilcin¨¡sies Vi?u noraid¨©t un likvid¨¥t.
Tad ir v¨¥l viena atbilde uz J¨¥zus jaut¨¡jumu: t¨¡ ir vienk¨¡r?o ?au?u atbilde. Vi?iem N¨¡carietis nav "?arlat¨¡ns". Vi?? ir godpr¨¡t¨©gs cilv¨¥ks, kuram piem¨©t drosme, kur? labi run¨¡ un saka taisn¨©gas lietas, t¨¡pat k¨¡ citi lielie pravie?i Izra¨¥?a tautas v¨¥stur¨¥. T¨¡p¨¥c tie Vi?am seko, vismaz tik ilgi, kam¨¥r var to dar¨©t bez liela riska vai ne¨¥rt¨©b¨¡m. Ta?u Vi?u uzskata tikai par cilv¨¥ku, un t¨¡d¨¥? briesmu br¨©d¨©, cie?anu laik¨¡, ar¨© vi?i Vi?u pamet un aiziet proj¨¡m v¨©lu?ies.
?o divu atbil?u p¨¡rsteidzo?¨¡ b¨±t¨©ba ir to aktualit¨¡te. Patie?¨¡m, t¨¡s iemieso idejas, kuras m¨¥s viegli var¨¥tu atkal atrast - varb¨±t izteiktas cit¨¡ valod¨¡, bet p¨¥c b¨±t¨©bas identiskas - daudzu m¨±su laika v¨©rie?u un sievie?u l¨±p¨¡s.
Ar¨© m¨±sdien¨¡s ir daudz kontekstu, kuros krist¨©g¨¡ tic¨©ba tiek uzskat¨©ta par absurdu lietu, kas dom¨¡ta v¨¡jiem un neinteli?entiem cilv¨¥kiem; kontekstu, kuros priek?roka tiek dota cit¨¡m garantij¨¡m, piem¨¥ram, tehnolo?ij¨¡m, naudai, pan¨¡kumiem, varai, baudai.
T¨¡s ir vides, kur¨¡s nav viegli liecin¨¡t un sludin¨¡t Eva??¨¥liju un kur¨¡s tic¨©gie tiek izsmieti, nepie?emti, nicin¨¡ti vai lab¨¡kaj¨¡ gad¨©jum¨¡ paciesti. Un tie?i t¨¡d¨¥? t¨¡s ir vietas, kur misija ir steidzami nepiecie?ama, jo tic¨©bas tr¨±kums bie?i vien nes sev l¨©dzi t¨¡das dr¨¡mas k¨¡ dz¨©ves j¨¥gas zudums, ?¨¥lsird¨©bas tr¨±kums, personas cie?as aizsk¨¡rums visdramatisk¨¡kaj¨¡s t¨¡ izpausm¨¥s, ?imenes kr¨©zes un daudzas citas br¨±ces, no kur¨¡m m¨±su sabiedr¨©ba cie?, un ne mazums.
Ar¨© m¨±sdien¨¡s netr¨±kst kontekstu, kuros J¨¥zus, lai gan tiek nov¨¥rt¨¥ts k¨¡ cilv¨¥ks, tiek uzskat¨©ts tikai par sava veida harizm¨¡tisku l¨©deri vai supercilv¨¥ku, un tas notiek ne tikai netic¨©go vid¨±, bet ar¨© daudzu kristie?u vid¨±, kuri t¨¡d¨¥j¨¡di non¨¡k l¨©dz faktiskam ateismam.
T¨¡ ir mums uztic¨¥t¨¡ pasaule, kur¨¡, k¨¡ daudzk¨¡rt ir m¨¡c¨©jis p¨¡vests Francisks, m¨¥s esam aicin¨¡ti liecin¨¡t par priekpilnu tic¨©bu J¨¥zum Pest¨©t¨¡jam. T¨¡p¨¥c ar¨© mums ir b¨±tiski atk¨¡rtot: "Tu esi Kristus, dz¨©v¨¡ Dieva D¨¥ls" (Mt 16, 16).
Svar¨©gi to dar¨©t vispirms m¨±su person¨©gaj¨¡s attiec¨©b¨¡s ar Vi?u, ap?emoties ik dienas veikt atgrie?an¨¡s ce?u. Un tad ar¨© k¨¡ µþ²¹³ú²Ô¨©³¦²¹, kop¨©gi izdz¨©vojot savu pieder¨©bu Kungam un nesot Vi?a Labo v¨¥sti visiem (sal. Dogm. konst. Lumen Gentium, 1).
To vispirms es saku par sevi k¨¡ apustu?a P¨¥tera p¨¥cteci, kam uztic¨¥ta Romas b¨©skapa misija, un kas ir aicin¨¡ts m¨©lest¨©b¨¡ vad¨©t univers¨¡lo Bazn¨©cu, saska?¨¡ ar sv¨¥t¨¡ Ign¨¡cija no Antiohijas v¨¡rdiem. Vi??, va?¨¡s sasiets, tiek atvests uz ?o pils¨¥tu, savas dz¨©ves upura vietu, rakst¨©ja tur dz¨©vojo?ajiem kristie?iem: "Tad es patiesi b¨±?u J¨¥zus Kristus m¨¡ceklis, kad pasaule neredz¨¥s manu miesu" (V¨¥stule romie?iem, IV, 1). Vi?? rakst¨©ja par to, ka vi?u cirk¨¡ saplos¨©s zv¨¥ri - un t¨¡ ar¨© notika -, ta?u vi?a v¨¡rdi atg¨¡dina par ap?em?anos, no kuras nevar atteikties neviens µþ²¹³ú²Ô¨©³¦²¹s loceklis, kas pilda varas kalpo?anu: pazust, lai centr¨¡ b¨±tu Kristus, k?¨±t mazam, lai Vi?? tiktu iepaz¨©ts un pagodin¨¡ts (sal. J? 3, 30), ziedot savu dz¨©vi l¨©dz galam, lai nevienam netr¨±ktu iesp¨¥jas Vi?u iepaz¨©t un m¨©l¨¥t.
Lai Dievs dod man ?o ?¨¥last¨©bu ?odien un vienm¨¥r ar Marijas, µþ²¹³ú²Ô¨©³¦²¹s M¨¡tes, maig¨¡s aizbildniec¨©bas pal¨©dz¨©bu.