±Ê¨¡±¹±ð²õ³Ù²õ mudina jaunie?us run¨¡t m¨©lest¨©bas valod¨¡
Silvija Krivte?a - ³Õ²¹³Ù¾±°ì¨¡²Ô²õ
P¨¡vesta saruna ar jaunie?iem, k¨¡ ierasti, bija spont¨¡na. Uzs¨¡cis iepriek? sagatavotu runu, Sv¨¥tais t¨¥vs dr¨©z vien to atlika mal¨¡ un p¨¡rg¨¡ja uz tie?u dialogu ar ierosino?iem jaut¨¡jumiem. ?¨©s aizraut¨©g¨¡s sarunas galven¨¡ t¨¥ma bija univers¨¡l¨¡ valoda, kas ved uz mieru, harmoniju un vienot¨©bu. T¨¡ ir m¨©lest¨©bas valoda.
S¨¡kot ar to, ka vi?? bija p¨¡rsteigts par jaunie?u lielo skaitu Papua-Jaungvinej¨¡, p¨¡vests uzsv¨¥ra, ka tie?i jaunie?i ir n¨¡kotnes cer¨©ba. Bet k¨¡ ?o n¨¡kotni veidot? Sv¨¥tais t¨¥vs atsauc¨¡s uz B¨©beles st¨¡stu par B¨¡beles torni un nor¨¡d¨©ja uz diviem t¨¡ veido?anas mode?iem: pirmais noved pie apjukuma un ??el?an¨¡s, bet otrais - pie harmonijas ar Dievu un saviem br¨¡?iem. P¨¥c pl¨±diem Noasa p¨¥cn¨¡c¨¥ji izkl¨©da pa da?¨¡d¨¡m sal¨¡m, "katrs p¨¥c savas valodas, katrs p¨¥c savas cilts" (Rad 10,5). Neatce?ot vi?u at??ir¨©bas, Dievs deva tiem sazi?as un vienot¨©bas veidu: "Vis¨¡ zem¨¥ bija viena valoda un viens dialekts," saka Sv¨¥tie Raksti (Rad 11,1). Tas noz¨©m¨¥, ka Dievs m¨±s ir rad¨©jis lab¨¡m savstarp¨¥j¨¡m attiec¨©b¨¡m. Vi?? nav rad¨©jis m¨±s nesapra?anai, bet gan lab¨¡m attiec¨©b¨¡m, uzsv¨¥ra p¨¡vests.
"Saskaroties ar ?¨©m valodu at??ir¨©b¨¡m, kas ??e? un izklied¨¥, ir nepiecie?ama viena valoda, kas pal¨©dz¨¥tu mums b¨±t vienotiem. Bet es jums jaut¨¡ju: k¨¡da valoda veicina draudz¨©bu, nojauc ??el?an¨¡s m¨±rus un paver mums visiem ce?u br¨¡l¨©g¨¡ apsk¨¡vien¨¡? K¨¡da ir ?¨© valoda?" - p¨¡vests uzrun¨¡ja jaunie?us un sa?¨¥ma atbildi: ?¨© valoda ir m¨©lest¨©ba, bet tai pret¨¥ja valoda ir naids. "Bet ir kaut kas, kas, iesp¨¥jams, ir v¨¥l ?aun¨¡ks par naidu: vienaldz¨©ba pret citiem," piebilda p¨¡vests. P¨¥c tam vi?? piemin¨¥ja Papua-Jaungvinejas neparasto lingvistisko un kult¨±ru bag¨¡t¨©bu: pie visas ?¨©s daudzveid¨©bas t¨¡s iedz¨©vot¨¡jiem ir viena kop¨©ga valoda - "sirds valoda, m¨©lest¨©bas valoda," sac¨©ja p¨¡vests.
N¨¡kam¨¡ t¨¥ma, ko vi?? sk¨¡ra sarun¨¡ ar Papua-Jaungvinejas jaunie?iem, bija cilv¨¥ciskais v¨¡jums. "M¨¥s visi varam k?¨±d¨©ties, m¨¥s visi varam pakrist. Ta?u svar¨©gi ir nevis tas, ka m¨¥s pakr¨©tam, bet gan tas, ka m¨¥s nepaliekam uz zemes. T¨¡p¨¥c, kad redzam k¨¡du, kas ir pakritis, mums j¨¡pal¨©dz vi?am piecelties". ±Ê¨¡±¹±ð²õ³Ù²õ tr¨©s reizes atk¨¡rtoja ?o domu, uzdodot jaunie?iem vienu un to pa?u jaut¨¡jumu: ko vi?i dara, kad redz k¨¡du kr¨©tam? - Atbilde vienm¨¥r bija viena un t¨¡ pati: j¨¡pal¨©dz piecelties.
